42 skaisti, skolai uzdāvināti gadi

Ja Smiltenes vidusskolas direktores vietniecei Marijai Marksai vajadzētu ar vārdiem gleznot pašportretu, viņa izvēlētos gaišas un košas krāsas. Priekšplānā būtu skola, kurā aizvadīti 42 darba gadi. Un vēl šajā gleznā noteikti kāds stūrītis tiktu atvēlēts skaistai dabas ainavai – kā spēka avotiņam, kur skolotāja pēc smaga darba cēliena smeļas iedvesmu, gudrību un spirgtumu.

Šoruden Marija Marksa par sasniegumiem izglītības iestādes vadīšanā saņēma Smiltenes novada domes atzinību. “Ir gandarījums, ka mani daudzie darba gadi novērtēti. Bet tajā pašā laikā aizvien vairāk jādomā par to, ka noiets garš ceļš, izaudzināta jauna skolotāju paaudze un laiks atpūsties… Esmu laimīga, jo aiz manis ir, kas paliek.”

Skolotāja joprojām spilgti atceras, kā viņa 1978.gada 15.augustā, ar Daugavpils Pedagoģisko Institūta diplomu kabatā pirmoreiz ieradās Smiltenes vidusskolas ēkā Dārza ielā 17 (toreiz tā bija Smiltenes pilsētas pamatskola). “Pirmajā brīdī biju pārliecināta, ka kaut kur – ēkas otrā pusē noteikti ir vēl kāds mācību korpuss, jo skola no ārpuses, salīdzinot ar Bērzpils vidusskolu, kurā mācījos no pirmās līdz divpadsmitajai klasei, šķita ļoti maziņa. Tagad tas, ko toreiz tikai iztēlojos, ir piepildījies – skolai ir arī skaista un gaiša piebūve.

Bet toreiz uzkāpu otrajā stāvā, skolotāju istabā. Tur satiku skolas direktoru Elmāru Rūtu, kurš krāsoja griestus. Viņš mani sagaidīja, abi aprunājāmies, uzrakstīju iesniegumu un pēc trim dienām vajadzēja būt darbā. Manas darba gaitas sākās ar skumīgu notikumu, jo tikko bija nomirusi iepriekšējā bioloģijas skolotāja. Skolas kolektīvs posās uz bērēm, tāpēc man iedeva vēl trīs brīvas dienas.

Sākumā dzīvoju Ērģemē pie māsas, kura tur bija matemātikas skolotāja. Pēc kāda laika apkopēja mani ielaida savā istabiņā, kur pati nedzīvoja. Desmit gadus, līdz tiku pie sava dzīvoklīša, ar dzīvošanu gāja grūtāk, ceļoju no vienām mājām uz otrām. Tāpat skolotāji skolā staigāja no viena kabineta uz otru. Tā ka manas paaudzes skolotājiem tās pārejošās grūtības, kas jāpiecieš šodien, nav nekas jauns.”

Ja varētu atgriezties jaunībā, atkal būtu skolotāja!

Smiltenes vidusskola Marijai Marksai ir pirmā un vienīgā darba vieta. Vai viņa izvēlētos to pašu ceļu arī tad, ja otrreiz varētu atgriezties jaunībā? – “Jā. Esam ar draudzenēm par to runājušas. Dažas saka, ka nemūžam… Bet es, taču, neko citu neprotu! Jā, skolotāja darbs nav viegls, bet tas sniedz arī milzīgu gandarījumu un iespēju visu laiku būt starp jauniešiem un neapstāties, augt un mainīties kopā ar viņiem. Kad izlaidumā skatāmies uz absolventiem, kas mūsu priekšā izauguši, pārņem tāds prieks! Šobrīd skolā nāk manu skolnieku bērni. Vairākas audzēknes tagad ir kolēģes. Par viņām ļoti liels prieks!

Vienīgais, ko varbūt otrreiz darītu citādāk, – studētu matemātiku, nevis bioloģiju un ķīmiju.”

Bērnības sapņi

Skolotājas Marijas Marksas bērnība pagājusi Balvu pusē, Bērzpilī. “Ģimenē bijām seši bērni. Gāja jautri. Ļoti daudz laika pavadījām ārā. Spēlējām visādas spēles. Mums netraucēja ne sniegs, ne lietus. Tagad mazliet žēl to bērnu, kuri laika lielāko daļu pavada pie viedierīcēm.

Bērnībā kopā ar kaimiņu meiteni bieži spēlējām “skolās”. Toreiz varēja nopirkt klases žurnālu. Abas rakstījām skolēnus un uzdoto, atzīmējām, kuri nav ieradušies. Bijām “uz maiņām” skolotājas. Taču to, ka pati būšu skolotāja, izdomāju tikai, mācoties vidusskolā. Iespējams, šo izvēli rosināja mūsu jaukā klases audzinātāja Marija Zukule, kura bija ļoti sirsnīga, bet vienlaikus arī stingra un prasīga. Viņa mums mācīja latviešu valodu.

To, ka jāmācās un bez zināšanām nekas nebūs – mums visiem sešiem bērniem bieži atkārtoja arī vecāki. Tētis un mamma jaunībā vēlējušies mācīties tālāk, bet šo sapni tā arī nebijis lemts piepildīt. Tētim bija lauksaimniecības izglītība, viņš strādāja kolhozā par brigadieri, bet mamma bija mājsaimniece.

Vienu brīdi gan domāju, ka varētu mācīties par šuvēju, bet tas pārgāja. Kādu laiku sapņoju kļūt par frizieri. Uz Žetonu vakaru veidoju visām kaimiņu meitenēm frizūras. Taču arī sapnis par šo profesiju ātri izplēnēja.”

Jaunības maksimālismā…

“Vecāku rosināti, visi seši beidzām vidusskolu un četri – arī augstskolu,” stāsta skolotāja. “Vienā brīdī ģimenē bijām trīs studenti. Vecākiem tas, protams, viegli nebija. Centāmies iespējami labi mācīties, lai dabūtu stipendiju. Tā nebija liela – 20 rubļi, bet bijām pateicīgi par to pašu. Māsa, redzot, cik vecākiem iet grūti, pārgāja mācīties neklātienē.

Skolas laikā man mīļākais mācību priekšmets bija matemātika. Bet māsa, kura tad, kad es beidzu skolu, jau studēja trešajā kursā matemātiku, teica: “Labāk izvēlies kaut ko citu! Matemātika ir grūts priekšmets, ko nav viegli iemācīt, un tad vēl tie mūžīgie burtnīcu kalni!” Tā, vedot uz augstskolu dokumentus, pārdomāju un iestājos Bioloģijas un ķīmijas fakultātē.

Pirmajos darba gados Smiltenē mācīju gan bioloģiju, gan ķīmiju. Trešajā mācību gadā man uzticēja mācību pārzines pienākumus. Tā šajā darbā aizvadīti 39 gadi.

Ja kāds skolotājs saslima, aizvietoju. Esmu mācījusi gandrīz visus mācību priekšmetus. Ar tagadējo pieredzi teiktu – tā bija liela uzdrošināšanās, tagad diez vai to uzņemtos… Bet toreiz bija citi laiki un jaunības maksimālismā jau viss iespējams. Kādu laiku paņēmu audzināšanā arī vienu pamatskolas klasi, kurai bija saslimusi audzinātāja. Viņi pieķērās man, es viņiem. Kad darbā atgriezās viņu iepriekšējā skolotāja, es vairāk rūpējos par izklaides pasākumiem, jo viņa veselības dēļ to vēl nevarēja.  No šī laika atmiņā palikušas darbīgās rudens talkas un daudz skaistu pasākumu. Bieži devāmies pārgājienos. Vienreiz – ieslēpojam visi mežā, skolēni saka: “Skolotāj, neuztraucies, mēs te katru koku pazīstam! Bet beigās apmaldījāmies… Aizbraucām nezin kur… Telefonu nebija. Vecāki toreiz skolotājiem ļoti uzticējās, neviens neuztraucās, vēlā vakarā bijām mājās. Tā bija ļoti jauka klase un arī vecāki.

Agrāk direktora vietniekiem nedeva audzināmās klases. Tikai pēc 25 darba gadiem – 2003.gadā, man piešķīra audzināšanā vidusskolas klasi, kas ir mana pirmā un vienīgā  oficiālā audzināmā klase. Arī ļoti brīnišķīgi jaunieši. Pēdējā salidojumā pat saņēmām balvu par to, ka no 25 absolventiem bija ieradušies 22. Beidzot skolu, viņi man lūdza, lai vairāk nevienu citu klasi audzināšanā neņemu. Apsolīju un solījumu esmu arī godam pildījusi! Daudzi no viņiem jau pabeiguši augstskolas, citi ieguvuši profesionālo izglītību, visi ir dzīvē iekārtojušies. Audzēkņi rāda savu bērniņu fotogrāfijas un, tās skatoties, jūtos kā bagāta vecmāmiņa.”

“Biju dzirdējusi: naktī pa skolu kāds staigā…”

Marija Marksa ar mīļu smaidu atceras pirmos darba gadus. “Toreiz skolotājām diezgan bieži vajadzēja arī dežurēt skolā. Bijām saklausījušās visādus stāstus, ka naktīs pa skolu kāds staigājot…  Baidījāmies dežurēt vienas, tāpēc strādājām pa trim. Vienā reizē – vakarā visas sēžam skolotāju istabā, pēkšņi atveras durvis un… Ienāk direktors Elmārs Rūts. Atnācis pajautāt, kā mums iet, vai neesam nobijušās, vai mums nav kaut kas vajadzīgs. Rūts bija ļoti rūpīgs direktors.

Manā mūžā bijuši tikai divi direktori. Elmārs Rūts, ar kuru kopā nostrādāju 24 gadus un Ilze Vergina, ar kuru kopā strādājam jau 19 gadus. Mūsu skoliņā kadri nemainās. Ar vairākiem kolēģiem strādāju kopā jau no jaunības. Pirmajos darba gados ļoti liels atbalsts man bija mācību pārzine Biruta Purmale. Viņa bieži nāca pie manis hospitēt stundas. Tas bija ļoti vērtīgi. Skolotāja Purmale teica: “Rēķinies ar to, ka bērni tevi sākumā pārbaudīs. Ja pirmajās reizēs jūti, ka viņus īsti neuzrunā tas, ko stāsti par savu mācību priekšmetu, runā ar viņiem par jebkuru citu tematu, bet panāc, ka viņi tevī klausās!” Savā pieredzē nesavtīgi dalījās ar citas skolotājas. Krievu valodas skolotāja Irma Šarkova daudz runāja par to, cik būtiski katram bērnam atrast savu pieeju, ka nevar pret kādu, kuram kaut kas neveicas, izturēties kā pret “norakstāmu”. Kā ļoti sirsnīgu un dzīvesgudru skolotāju atceros arī Ainu Taubenbergu. Viņa bija arī liela rokdarbniece, kura mums, jaunajām skolotājām, iemācīja daudz praktisku lietu. Bet visvairāk atmiņā palikusi tieši draudzīgā un mierpilnā atmosfēra, kas toreiz valdīja skolā. Šis laikmets visus padarījis trauksmainākus.

Priecājos, ka man ar skolēniem vienmēr izdevies saprasties labi. Stundās gan pasmejamies, gan izstāstām pa anekdotei, bet kad ķeramies pie darba, tad arī strādājām.

Pa šiem gadiem sakrājies daudz dažādu notikumu. Man kā jaunai skolotājai liels pārdzīvojums bija arī braucieni uz spartakiādēm, kuros aizvietoju saslimušo sporta skolotāju. Bērni sacensībās izlika visu sirdi un dvēseli, bet es sākumā īsti nesapratu, kurā brīdī kuram skaļi jājūt līdzi…

Skolēniem bija arī daudz skaistu pasākumu ar nakšņošanu, jo direktors Rūts aizrāvās ar tūrismu. Mēs, skolotājas, braucām līdzi un rūpējāmies par ēšanu.

Klases bija lielas. Vienā otrā – vairāk par 30 skolēniem, bet bērni bija ļoti atvērti, darbīgi un sirsnīgi. Vecāki palīdzēja sazāģēt un saskaldīt malku, mēs ar bērniem sanesām šķūnī. Ja kaut ko vajadzēja palīdzēt, visi uzreiz bija ar mieru nākt talkā. Starpbrīžos skolēni labprāt spēlējās ārā. Gājām pārgājienos, bērni bija laimīgi, ja varēja visu dienu pavadīt pie dabas. Braucām arī uz teātra izrādēm Rīgā un Valmierā.

Arī mūsdienu bērni ir zinoši, gudri, viņi daudz uzzina ar tehnoloģiju palīdzību. Vienīgi uztrauc skolēni, kas labi zina savas tiesības, bet aizmirst par pienākumiem… Veidojas patērētāju sabiedrība…”

“Visu vajag izrunāt!”

Kādām īpašībām jāpiemīt cilvēkam, kurš vēlas strādāt skolā? – “Taisnīgam. Nevar būt tā, ka skolotājs pret vienu skolēnu izturas tā, pret otru – citādāk. Viņam ir jāmīl bērni. Skola nav tā vieta, kur var strādāt tikai maizes dēļ,” uzskata Marija Marksa. “Skolotājam jābūt saprotošam, atvērtam, prasīgam, erudītam un atbildīgam.”

Marijai nav kāda viena dzīves moto, bet viņa cenšas vadīties pēc principa: To, ko vari izdarīt šodien, neatliec uz rītu.

“Kādreiz biju mazliet straujāka, bet tagad vienmēr cenšos visus uzklausīt, visu mierīgi izrunāt, jo nevar karstu putru strēbt un bļaustīties. To mums iemācīja direktors Rūts. Viņš nekad ne pret vienu kolēģi nepacēla balsi. Kaut bija visādas situācijas. Apbrīnojām viņa savaldību un spēju vienmēr saglabāt mieru! Mācību stunda viņam bija svēta. Direktors negāja no tās ārā, lai arī cik augsta amatpersona sauktu. Mierīgi pateica: “Būšu tikos un tikos, kad beigsies stundas.” Visi direktoru Rūtu cienīja un ar viņu rēķinājās.”

Skolotājai Marksai vienmēr ļoti svarīgas bijušas attiecības ar kolēģiem. Tagad, attālināto mācību laikā, viņai visvairāk pietrūkst satikšanos ar viņiem. “Jā, ir tiešsaistes sapulces un mācību stundas, bet tās nespēj aizstāt klātienes sarunu un satikšanos. To atzīst arī bērni. Bet šajā ziņā neko nevaram darīt. Jābūt piesardzīgiem.”

Spēka avotiņi

Skolotājas spēka avotiņi ir ceļojumi, ģimene un daba. Pēdējā laikā piesardzības nolūkos viņa ceļojusi tikai pa Latviju, bet skolotāja ļoti cer, ka kādreiz atkal varēs aizbraukt arī kur tālāk. Viņa ir laimīga brīžos, kad pie viņas viesojas dēla ģimene. Un arī tad, kad, pārnācis no skolas, piezvana vecākais mazdēliņš, lai pastāstītu, kā gājis, un pajautātu, vai mājas darbs izpildīts pareizi. Kādreiz skolotājai ļoti paticis rušināties pa dārzu. Tagad sava dārziņa vairs nav, toties ir daudz mīļu telpaugu, kas saimnieces rūpes atalgo ar krāšņiem ziediem un skaistu lapojumu. Kādreiz bija arī kaķenīte, bet pēc viņas aiziešanas uz labākiem medību laukiem skolotāja vairs mīļdzīvniekus neņem, lai tos nevajadzētu atstāt vienus, kamēr viņa dodas apciemot mazbērnus.  Vēl Marijai Marksai svarīgas pastaigas dabā. Tās palīdz ne tikai atpūsties un izvingrināt kaulus, bet arī sakārtot domas.

Brīnumam jāuzticas, tas jājūt…

Adventes laikā skolotājas Marksas mājās vienmēr ir adventes vainadziņš. Viņai tas ir pārdomu un klusuma laiks. “Iededzot svecītes adventes vainagā, pārdomāju, kas aizvadītajā gadā izdevies, kādi pārbaudījumi bijuši, ko darītu citādāk.

Novēlu, lai šis klusais adventes laiks katrai sirdij atnes prieku un mīlestību! Lai mums visiem veselība, spēks un izturība! Ticēsim brīnumam! Man ļoti patīk Ziedoņa Purva vārdi:

“Es ilgi meklēju vārdus,
Lai brīnumu izsacītu.
Nav vārdu, tie visi par vājiem,
Brīnumam jāuzticas.
Un vienkārši jājūt.”

Teksts: Baiba Vahere

Foto: No personiskā arhīva