Latvijas proklamēšanas diena Smiltenes vidusskolā

Smiltenes vidusskolas skolēni, atzīmējot mūsu valsts proklamēšanas gadadienu, izstaigāja Latvijas nozīmīgākos ceļus, ieskatoties tās izcilāko grāmatu lappusēs. Agri no rīta pie skolas tika veidots gaismas ceļš. Jaunāko klašu bērni darbojās svētku tematikai atbilstošās radošajās darbnīcās, piekto un sesto klašu audzēkņi piedalījās erudīcijas spēlēs par Latviju.

 Jaunieši svinīgajā valsts svētku pasākumā ieskatījās nozīmīgākajās Latvijas vēstures lappusēs, lai vienmēr paturētu prātā, ka par mūsu brīvību un neatkarību ir dārgi samaksāts. Maksāja vīri un puiši, kas krita, maksāja tie, kuru bērnība pagāja Sibīrijā un lielā nabadzībā tepat Latvijā. Maksāja ikviens, kuram padomju režīmā bija liegts realizēt savu talantu un daudzi, daudzi citi…
Šobrīd mums ir visas iespējas dzīvot savādāk. Saudzēsim un sargāsim viens otru! Būsim blakus tam, kuram mūsu atbalsts dotajā brīdī nepieciešams visvairāk! Latvijas spēks ir tās cilvēkos, viņu vienotībā un mīlestībā. Kā vēsta sena mūsu tautas paruna: “Miers baro, nemiers posta…”

Latvijai vajadzīgi cildeni raksturi!

“Latvija ir cilvēki, kas viņā dzīvo. Cik lieli un cēli būs šie cilvēki, tik skaista un dižena būs Latvija,” klātesošos rakstnieka Kārļa Skalbes vārdiem uzrunāja 11.b klases skolnieks Agnis Ozoliņš. “Vērtīgi ir ne tikai ārējie panākumi, bet arī tas, ko katrs sasniedz, pilnveidojot savu raksturu. Starp visām “celtnēm” visskaistākā un dārgākā ir cilvēks. Mēs visi nevaram būt bagāti. Bet katrs varam strādāt ar sevi, lai kļūtu labāks. Latvijai vajadzīgi cildeni raksturi!”
Tas nekas, ka mūsu ceļi reizēm ir nelīdzeni. Grūtības var rosināt izvirzīt aizvien augstākus mērķus!  Imants Ziedonis raksta: “Latvija ir brīnumskaista zeme, bet skaistajam jāpalīdz parādīties!”

Ko mums nozīmē Latvija?

“No brīža, kad tika proklamēta Latvijas Republika, mūs šķir vairāk nekā 100 gadu,” klātesošos uzrunāja 11.b klases skolniece Marta Dūle. “Un tomēr mēs atkārtoti atgriežamies pie jautājuma, uz kuru toreiz tiem, kopā sanākušajiem latviešiem, atbildes bija skaidras. Kam mums vajadzīga sava valsts? Kas ir Latvija katram no mums?”

Mums visiem ir iespēja darīt savai zemei labu

“Šīs ir tās laimīgās dienas, kad velkam laukā no atmiņu lādītēm dārgumus un par savu valsti domājam un runājam tikai labu,” klātesošos uzrunāja skolas direktore Ilze Vergina. “Šorīt, kad braucu uz skolu, pa radio skanēja padomi par to, kā neklausīties viltus ziņas. Bet mēs jau patiesībā visi labi zinām –  nevajag vairot ļaunumu, lasot sociālajos tīklos citas valsts organizētas nelietības pret mums visdārgāko – mūsu Latviju, pret mums pašiem.
Kad pie skolas ēkas redzu plīvojam sarkanbaltsarkano karogu, kad jūs un kolēģi gaiši sakāt: “Labrīt,” tie ir brīži, kuros saprotu: nav lielākas laimes kā būt darbā, ko mīli, kā domāt par savu ģimeni un to, kā ikvienam no jums vēlēt labu.
Paldies par skaisto pasākumu! Šobrīd negribas pat domāt, kā būtu, ja būtu… Bet zinu: ja vajadzētu, jūs, zēni, ietu un sargātu savu valsti. Daudzi  no jums pēc svinīgā svētku pasākuma dosieties uz filmu “Dvēseļu putenis”. Aleksandra Grīna romāna pamatā ir stāsts par savu zemi, par mājām, maizes smaržu, par mīlestību starp cilvēkiem. No kurienes tas viss sākas? – No apziņas, ka dzimtā vieta katram ir viena. Otras tādas nav un nekad nebūs. Nesen mūsu skolā viesojās absolvents, kādreizējais skola prezidents Ingus Laizāns, kurš šobrīd ir NBS instruktors. Viņš jau skolas laikā vienmēr rūpējās par to, lai tie, kuri atradās viņa tuvumā, justos labi. Aizstāvēja vājākos un neļāva viņiem darīt pāri. Ja vajadzētu. arī šobrīd viņš būtu pirmais, kurš dotos aizstāvēt savu valsti.
Mums visiem ir dota iespēja darīt savai zemei labu. 25.novembrī skolas vadība par panākumiem “Skolu reitingā”  uzaicināta uz apbalvošanu Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Esmu no sirds pateicīga skolēniem un skolotājiem par šo augsto sasniegumu! Paldies, ka jūs man esat, es lepojos ar jums! Aleksandrs Grīns ir teicis, ka pašlepnuma nevienai tautai nevar būt par daudz. Pašlepnuma – labā nozīmē – nevienam cilvēkam nevar būt par daudz. Vienmēr atcerēsimies, ka tas, ko cilvēks jūt, kad ar viņu satiekamies un pēc tam projām aizejam, ir tas, kas liecina par to, kas mēs esam. Būsim stipri, gudri un mīloši!”

Teksts: Baiba Vahere, foto: Elīna Kubuliņa – Vilne, Jeļena Dombrovska