Elīnas Kalējas Itālijā gūtā pieredze

Smiltenes vidusskolas 12. klases skolniece Elīna Kalēja iepriekšējā mācību gadā, iesaistoties skolēnu apmaiņas programmā, mācījās Romā. Gūta neaizmirstama pieredze, kas noteikti noderēs arī studējot. Bet līdz tam vēl ļoti daudz darāmā, jo Elīnai vienlaikus ar 12. klases mācību vielu jāapgūst pagājušajā mācību gadā neapgūtais.

No ārzemēs pavadītā laika Elīna visvairāk novērtē iespēju dzīvot ļoti draudzīgā viesģimenē, Itāliju un tās kultūru, mācīties brīnišķīgā skolā un apgūt itāļu valodu. “Kad atgriezos mājās, pirmajās dienās joprojām domāju itāļu valodā,” stāsta Elīna. “Tagad tā, protams, vairs nav, bet ar itāliešu klasesbiedriem uzturu ciešu saikni joprojām, regulāri sazvanāmies WhatsApp videozvanos. Viņi man ļoti, ļoti visā palīdzēja, ja vajadzēja, pirms pārbaudes darbiem skaidroja mācību vielu.

Itālijas izglītības sistēma būtiski atšķiras no Latvijas,” stāsta Elīna. “Viņi 5 gadus mācās sākumskolā, 3 – pamatskolā un tad vēl 5 gadus licejā. Lai vieglāk apgūtu valodu, mani ielika klasē ar gadu jaunākiem skolēniem. Līdz ar to vairākas tēmas nebija jaunums un varēju vairāk koncentrēties uz itāļu valodu. Tiesa, viņu mācību programmas atšķiras no mūsējām, līdz ar to nebija arī tā, ka neko jaunu neiemācītos. Par skolu Itālijā –  Galileo Galileja Tehnisko rūpniecības vidusskolu (Galileo Galilei Technical Industrial Secondary School) man lielā mērā jāpateicas viesmammai, jo to atrada viņa, nevis aģentūra, kas organizēja skolēnu apmaiņas programmas. Vairākums jauniešu minētajā skolā apgūst profesionālās izglītības mācību programmas, bet ir arī dažas klases, kur mācības notiek kā licejā. Es mācījos vienā no tām, ar dabaszinātņu novirzienu.  Kā jau tehniska novirziena skolā, puišu tajā bija vairāk nekā meiteņu, bet man paveicās arī šajā ziņā – klasē bijām 9 meitenes.”

Viesģimene

Par Itālijas viesģimeni Elīna saka: “Šobrīd vairs nevaru iedomāties savu dzīvi bez šiem cilvēkiem. Viņi ir daļa no manas ģimenes. Biju dzirdējusi dažādus stāstus par to, ka jaunieši spiesti mainīt viesģimenes un pat skolas. Taču man šajā ziņā ļoti paveicās.

Viesmamma un viestētis bija šķīrušies, līdz ar to iznāca daudz braukāt no vienām mājām uz otrām, bet arī tā bija pieredze. Tagad daudz labāk saprotu jauniešus, kuriem tā ir ikdiena. Viesmāsa ir gadu vecāka par mani, viesbrālis – gadu jaunāks. Viņš mācās par šefpavāru, dzīvo pavisam citā Itālijas reģionā, mācības apvienoja ar darbu, līdz ar to mājās tika reti. Taču tad, kad viņš atbrauca, mājās bija svētki. Viņš tā prata visus lieliski saliedēt, brīnišķīgi gatavoja ēst un arī man daudz ko iemācīja. Es viņiem pagatavoju bukstiņputru un rasolu. Viesģimenei īpaši labi garšoja rasols, tikai sākumā viņi to sauca par krievu salātiem. Bet tagad viņi zina, ka tas ir rasols.”(smejas).

Grūtais periods

Brīvajā laikā Elīna arī Itālijā, tāpat kā Latvijā, trenējās volejbolā. “Viesmāsas labākā draudzene spēlēja volejbolu un uzaicināja savā komandā arī mani. Sanāca interesanti – vispirms sāku trenēties volejbolā un tikai tad mācīties skolā.”

Jauniešiem, kas plāno iesaistīties skolēnu apmaiņas programmā, Elīna iesaka jau pirmajās nedēļās atrast kādu sev tīkamu brīvā laika nodarbi, lai vieglāk pārvarēt t.s. grūto periodu, kas nenovēršami pienāk ikvienam, kurš ilgāku laiku uzturas citā valstī, tālu projām no mājām. “Man mazliet skumji sāka palikt jau 18. novembrī, klausījos prezidenta uzrunu un ļoti gribēju būt mājās, Latvijā. Pēc tam nākamais grūtākais periods bija Ziemassvētki, kurus parasti visi svin kopā ar ģimeni, ar saviem vistuvākajiem… Pirmajā svētku dienā viesojāmies pie viesmammas brāļa ģimenes, kurā visus redzēju pirmoreiz, bet pēc tam kopā ar viestēti aizbraucām ciemos pie viņa vecākiem, kurus jau pazinu, un skumjas pamazām atkāpās.  Visbēdīgāk bija janvārī, kad gandrīz katru dienu sazvanījos ar vecākiem, stundām ilgi runājāmies. Lai arī aģentūras, kas organizē skolēnu apmaiņas programmas, neiesaka vecākiem šajā laikā braukt ciemos, mamma atbrauca un tas ļoti palīdzēja. Ne mirkli neapsvēru iespēju braukt atpakaļ uz mājām, jo sapratu, ka to noteikti nožēlošu.”

Laiks līdz aizbraukšanai – visskaistākais

“Itālijā pavasaris sākas daudz agrāk un līdz ar to pazuda arī visas drūmās domas. Laiks līdz aizbraukšanai bija visskaistākais,” atzīst Elīna. “Kopā ar viesģimeni izbaudījām silto laiku un daudz ceļojām, par ko esmu viņiem ļoti pateicīga. Bijām astoņos Itālijas reģionos. Pārsteidza, cik tie ir atšķirīgi, gandrīz kā dažādas valstis! Valodas ziņā visgrūtāk gāja Dienviditālijā, brīžiem neko nesapratu, ko viņi runā. Visvairāk no visām redzētajām vietām mani uzrunāja Neapole, Milāna, Venēcija un Sicīlija. Tiem, kuri vēlas būt Itālijā, lai nogaršotu viņu picas, iesaku braukt uz Neapoli, kur ir visgaršīgākās picas. Ļoti patika arī Venēcija – pilsēta uz ūdens. Manā dzimšanas dienā aizbraucām uz Sicīliju. Tā ir viena no skaistākajām vietām Itālijā. Arī paši itāļi saka, ka Sicīlija ļoti atšķiras no citiem Itālijas reģioniem, jo tā ir sala.

Itāļi ļoti stingri turas pie savām tradīcijām. Piemēram, Ziemassvētkos pie viņiem nekur nesastapt pie mums ierastos cepešus, jo viņi šajos svētkos neēd gaļu.

Vēl itāļi ir lieli futbola fani. Gandrīz katrs otrais, kad tur parādījos, pajautāja, par kādu futbola komandu fanoju. Draugi man iemācīja, ko teikt. Bet vienā reizē gandrīz iedzīvojos nepatikšanās. Jautātāji fanoja par citu komandu un es pārliecinoši nevarēju pamatot savu izvēli…”

Vasara ar ķīmijas stundām

“Mājās atgriezos 14. jūnijā. Vecāki teica, ka tā šajā vasarā bija pirmā siltākā diena, bet man jau lidostā šķita, ka laukā ļoti auksts. Pēc Itālijas +30 grādu siltuma šeit jutos kā agrā pavasarī. Pirmās nedēļas pagāja ļoti ātri, bet tad sākās grūtais periods – ļoti pietrūka Itālijas draugu. Taču tajā pašā laikā vasarā bija arī daudz skaistu brīžu. Visskaistākais no tiem – ceļojums kopā ar ģimeni uz Norvēģiju. Par to liels paldies arī manai viesmammai. Viņa strādā ceļojumu aģentūrā un līdz ar to mums bija iespēja aizbraukt šajā ceļojumā ar lielām atlaidēm.”

Lai šajā mācību gadā varētu mācīties ķīmiju augstākajā līmenī, Elīna vasarā brauca uz skolu un mācījās ķīmiju. “Apguvu 11. klases vielu un nopelnīju gada atzīmi. Par to īpaši liels paldies skolotājam Jānim Celmiņam! Taču ļoti pretimnākoši ir visi Smiltenes vidusskolas skolotāji. Bez viņu atbalsta šobrīd nevarētu mācīties 12. klasē.”

Jaunā mācību gada apņemšanās

“Itālijā mazliet par daudz aizrāvos ar saldumiem un picām, tāpēc šobrīd pievēršu lielāku vērību veselīgam uzturam. Apzinoties, ka mācību dēļ šogad nevarēšu tik bieži kā agrāk apmeklēt volejbola treniņus, esmu pieņēmusi lēmumu regulāri skriet.”

Šis mācību gads nebūs no vieglākajiem, jo jāpaspēj patiesi daudz. “Esmu izveidojusi tabulu pirmajam semestrim ar konsultāciju laikiem. Atsevišķos mācību priekšmetos, kuros vēl jānopelna gada atzīme, apmeklēšu stundas kopā ar 11. klasi. Darāmā ļoti daudz, bet Itālijā pavadītais gads bija tik skaists, ka ne mirkli to nenožēloju. Esmu ar mieru strādāt, atteikties no viena otra vaļasprieka par labu mācībām.  Lai paplašinātu redzesloku, piedalīšos arī vairākās mācību priekšmetu olimpiādēs. Tas, tāpat kā prasme plānot laiku, ļoti noderēs arī augstskolā.” Pēc vidusskolas Elīna vēlas studēt medicīnu.

Vaļasprieki, kuriem viņa izbrīvē laiku arī šobrīd, neraugoties uz lielo aizņemtību, – filmu skatīšanās, podkāstu klausīšanās un grāmatu lasīšana. “Pēdējā laikā lielākais atklājums grāmatu pasaulē man ir Metjū Perija biogrāfija “Draugi, mīlestības un lielais drausmīgais. No sirds iesaku to izlasīt arī skolasbiedriem! Gan lai paplašinātu redzesloku, gan, lai labāk izprastu cilvēkus, kuru dzīve un likteņi mēdz būt tik dažādi!”

Vēl Elīna ļoti gaida skolas Literāro kafejnīcu, kurā viņa noteikti piedalīsies, un erudīcijas konkursu “Prāta piespēles”.

Teksts: Baiba Vahere

Foto: no personiskā arhīva