Smiltenes vidusskolā viesojās Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs

Hugo Junkers ir 5. klases skolnieks. Skolas laikā viņš dzīvo Smiltenē un to uzskata par skaistāko vietu pasaulē. Hugo ļoti lepojas ar savu skolu un televīzijas pārraidēs redzot, ka Latvijas Valsts prezidents reizēm viesojas skolās, ļoti vēlējās viņu uzaicināt arī uz Smilteni. Šāda iespēja radās pagājušajā vasarā, kad Hugo kopā ar omīti un Salacgrīvas folkloras kopu “Cielava” muzicēja Ainažu Jūrskolas muzejā, jaunlatvieša, ekonomista, publicista, politiķa un Ainažu jūrskolas dibinātāja Krišjāņa Valdemāra  200. dzimšanas dienai veltītajos dārza svētkos, kuros piedalījās arī Latvijas Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

“Kad Valsts prezidents gāja iekšā jūrskolā, mēs ar māsu viņam pasniedzām ziedus un kopā ar to – arī vēstuli ar uzaicinājumu atbraukt uz mūsu skolu,” stāsta Hugo.

Hugo ļoti labi apzinās, ka prezidenta ikdiena ir ļoti aizņemta, tāpēc patiesi neviltots bija pārsteigums, kad uzzināja – viņa ielūgums ir pieņemts.

Satiekoties ar Hugo, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs uz brīdi atcerējās to zēnu, kāds bija viņš pats 11 gadu vecumā. “Es laikam tik drosmīgi nebūtu rīkojies,” viņš ar labestīgu smaidu uzslavē Hugo par drosmi.

Hugo ir arī Smiltenes Mākslas skolas audzēknis. Uzzinājis, ka Valsts prezidents atsaucies uz viņa ielūgumu, zēns nolēma viņam pateikties, par piemiņu uzdāvinot paša izgatavotu keramikas šķīvi. Hugo iedvesmas avots ir mūsu novadnieka – izcilā keramiķa Jēkaba Drandas nacionāli spilgtā un vienlaikus laikmetīgā lietišķā māksla.

Daudziem mūsu skolēniem ir lieli sapņi. Ko Valsts prezidents ieteiktu, lai viņi dzīvē sasniegtu to, ko vēlas visvairāk? – “Vispirms nebaidīties izvirzīt augstus mērķus un kādreiz arī nokļūdīties. Reizēm pieņemt, ka kādu sapni nav nepieciešams īstenot. Bieži tā ir mūsu, pieaugušo vaina, ka mēģinām savu bērnu sapņus apcirst, pasakot: “Padomā labi! Diez vai tev izdosies!” Otra lieta, kas mūsu sabiedrībai diezgan raksturīga, – mēs no oda izpūšam ziloni, nespējot pieņemt, ka cilvēks var nokrist, bet šādā brīdī svarīgākais – spēt piecelties un iet tālāk. Tā vietā, lai viens otru iedvesmotu un iedrošinātu, mēs reizēm nekādi nespējam piedot arī pavisam mazas kļūdas.”

Valsts prezidents tikās arī ar skolas vadību un atbalsta personālu. Jautājums, kā kļūt savstarpēji atbalstošākiem, tolerantākiem un iejūtīgākiem, īpaši aktuāls šajā – tik daudz dažādiem izaicinājumiem bagātajā – laikā. “Mēs it kā no vienas puses gribam kļūt tolerantāki, bet no otras puses – dažreiz pārlasāmies sociālos tīklus vai paši tur kaut ko sarakstām, un kādā brīdī kļūstam pavisam neiecietīgi,” atzīst Valsts prezidents. ”Lai mēs kā kopiena kļūtu stiprāka, svarīgi vairāk tikties un savstarpēji komunicēt klātienē, iesaistīties deju kolektīvos, koros un dažādos kopienas pasākumos, biežāk iet vienam pie otra ciemos un mazāk “sēdēt” telefonos. Tas, kur bērni pavada laika lielāko daļu, – telefonos vai lasot grāmatas, tiekoties ar draugiem, – lielā mērā ir arī vecāku atbildība.

Domājot plašākā mērogā, jārēķinās ar to, ka tuvākie gadi nebūs vienkārši. Ir lietas, ko mēs varam, un ir lietas, ko nevaram ietekmēt.  Tāpēc mums jābūt saprotošiem, vairāk jācīnās par savu neatkarību, drošību un būtiskākām lietām, atsijājot jautājumus, kuru risināšanu varam uz kādu laiku atlikt,” viedokli pauž Valsts prezidents. “Svarīgākais – atcerēties, ka esam viena valsts un sabiedrība ar daudz kopīgiem mērķiem. Nepievērsīsim pārlieku lielu uzmanību tam, kas varbūt šodien šķiet personiski nozīmīgs, bet būs maznozīmīgs rīt!”

Hugo, iepazīstinot Valsts prezidentu ar savu skolu, uzdāvināja iespēju ar valsts augstāko amatpersonu uz brīdi satikties arī skolasbiedriem. Edgars Rinkēvičs, pateicoties Hugo par viesmīlību, viņu uzaicināja ciemos uz Rīgas pili. Valsts prezidentam šodien vēl daudz nozīmīgu tikšanos, taču šis brīdis paliks uz visiem laikiem atmiņā gan Hugo, gan viņa skolasbiedriem. Kas zina, varbūt, kad izaugs liels, arī Hugo reiz būs Valsts prezidents?

Paldies Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam par atsaucību un pagodinājumu apmeklēt mūsu skolu!

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Inga Zaļkalne