Ar dzimtās zemes svētku dziesmu vidiņā…

Kā skaistā, kuplā ģimenē, kuras kopīgo ģimenes māju vēl tikai ceļ, Smiltenes vidusskolas bērni, jaunieši un darbinieki 16. novembrī sanāca kopā, lai nosvinētu Latvijas valsts dzimšanas dienu. Pavisam maziņie, kuri vēl tikai gūst pirmos priekšstatus par svētkiem, un pirmo klašu audzēkņi, kuri svētku laikā palīdzēja Sprīdītim iepazīstināt ar Latviju Nezinīti no Mēness… Sesto un septīto klašu skolēnu priekšnesumi iesākās ar seno teiku, kurā Dievs par godprātīgu darbu skaistāko zemi atvēlēja latviešiem, un noslēdzās Latvijas 100. dzimšanas dienas priekšvakarā. Vecāko klašu audzēkņi dalījās stāstos par savām īpašajām Latvijas vietām. Tāpat kā Sprīdītim, vairākumam tās bija mājas – tur, kur viņu vismīļākie cilvēki un katra lieta un vieta ir ar savu īpašo stāstu…

“Esmu priecīga, ka Smiltenes vidusskola ir vieta, kur mums visiem ir tik laba sajūta par savu Latviju!” klātesošos uzrunāja Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina. “Paldies ikvienam, kurš ieguldīja lielu darbu, lai kopā varam piedzīvot šo skaisto pasākumu! Paldies cilvēkiem, kuri visu pagājušo nakti cepa svētku kliņģerus, kas arī noteikti tapa lielā mīlestībā pret savu Latviju!
Mana Latvija ir manās lauku mājās “Mālkalni”, kur joprojām varu kā maza meitene ielīst padusē brālim. Mana Latvija ir laiks, kurā gūstu spēku, esot kopā ar ģimeni. Un mana Latvija ir šeit, skolā, kur skolotāji Skolotāju dienā, sadevušies rokās, dzied “Pie Dieviņa gari galdi…” Domādami par to, kur smelties vēl vairāk spēka, lai to pēc tam to varētu dot jums, skolēni!
Mēs visi esam Latvija! Vaira Vīķe – Freiberga saka: “Apņēmībai un idejām rodas atbalstītāji un sabiedrotie, vienaldzībai un apātijai tie zūd.”
Visvairāk priecājos par jūsu radošumu, kas attīstījies vidē, kur viens otram uzticamies. Jūs šodien mums uzticējāt stāstus par savām īpašajām Latvijas vietām. Uzticēsimies viens otram arī turpmāk! Tad varēsim dzīvot brīvā Latvijā vēl daudzus, daudzus gadus! Dievs, svētī Latviju!”

Dārgumi, kas iedvesmo joprojām

Klātesošie kopā ar vidusskolēniem pasākuma laikā varēja klusi pievērt acis un iztēloties Burtnieku ezeru, kura dzelmē nogrimusi liela pils, pilna ar dārgumiem. Skolotāja Elita Tilčika pastāstīja par diviem kupliem ozoliem, kas aug netālu no skolas un ir pieredzējuši, kā Smiltene no maza miestiņa izaug par skaistu pilsētu. “Noklausījušies slimnīcas celtnieku āmuru klaudzienos, pārdzīvojuši abus pasaules karus, un nelokāmi sagaidījuši mūsu valsts atjaunoto brīvību. Parasti tie stāv cēli un mierīgi. Kā jau vīri cienījamos gados. Tos nesatricina ne ielas duna darbdienu rītos, ne brāzmainie vēji. Bet rudenī tie abi uzvedas kā puikas. Viņi mētājas ar zīlēm! Es eju uz darbu, un šie man pieber pilnas kabatas. Paņemu vienu. Guļ manā saujā zīle kā šūpulī. Un jūtu, ka mani caurstrāvo neredzamas, netveramas, bet ļoti dziļas saknes…”
Tikpat dziļi un uzrunājoši bija arī jauniešu stāsti. Radot klausītājos aizkustinošu prieku par to, ka mūsu Latvijā ir tik daudz mīļu, skaistu un īpašu vietu, par kurām nomodā stāv ne tikai viens cilvēks, bet ģimenes – vectēvs, vecmāmiņa, mamma, tētis un bērni… Tās ir vietas, kur zvaigznes mirdz spožāk nekā jebkur citur, tās ir vietas, kur ikviens jūtas mīlēts un gaidīts gan priekos, gan bēdās. Tas ir vietas, kur pankūkas garšo vislabāk un kur ir labi, bērniem un pieaugušajiem kopā darot visvienkāršākās lietas. Rūpējoties par kādu – sev īpašu – Latvijas stūrīti. Šajās vietās ozoliem ir visdziļākās saknes, katra mazākā smildziņa “zied sudraba ziediem” un cilvēki, lai kurā pasaules malā atrastos, zina: “Manā sirdī kāds īpašs stūrītis vienmēr piederēs Latvijai!”
Valsts svētku pasākumā īpašus klātesošos aplausus izpelnījās viesskolēns Džakomo no Itālijas, kura itāliešu valodā dziedātā dziesma viņa dzimtenē ir tikpat nozīmīga kā latviešiem Eduarda Rozenštrauha dziedātais “Zilais lakatiņš”.

Lai iesākto ceļu turpinātu zinošāki, stiprāki un mīlošāki

Latvijas vēstures un valsts pirmsākumi meklējami par simts gadiem daudz senākā pagātnē un notikumos – tie veidoja būtiskākos priekšnoteikumus, lai 1918. gada18.novembrī proklamētu Latvijas Republiku.
Sesto un septīto klašu skolēni atskatījās uz nozīmīgākajiem notikumiem mūsu valsts vēsturē, cenšoties iejusties cilvēkos, kas to piedzīvoja. Karavīros, kas, mūsu zemei tuvojoties svešu zemju karaspēkiem, soļoja kara nojausmās, izsūtītajos, barikāžu dalībniekos un cilvēkos, kuri pirms 100 gadiem, Latvijas Nacionālajā teātrī piedaloties Latvijas Republikas proklamēšanā, trīs reizes pēc kārtas dziedāja “Dievs, svētī Latviju!” Varam tikai nojaust, cik lepni toreiz jutās latvieši, tā pa īstam apzinājušies, ka beidzot viņi paši ir savas zemes saimnieki!
Cīņa par brīvību ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem turpinājās vēl daudzus gadus, kurus izturēt palīdzēja mūsu tautas bagātās kultūras tradīcijas, Dziesmu svētki un latviešiem īpašie svētki, kurus svinēja klusi, aiz aizkaru aizsegtiem logiem. Nezaudējot cerību, ka kādreiz Latvija atkal būs brīva un neatkarīga…
Kad sākās tautas Trešā Atmoda un latvieši devās uz barikādēm, skolēni, kuri tagad mācās pamatskolā, vēl nebija piedzimuši. Tieši tāpēc viņiem bija tik būtiski domās izdzīvot arī šo Latvijai un latviešiem tik svarīgo laiku. Tas viss dod spēku un gudrību Latvijas valsts nākamajā gadsimtā ieiet zinošākiem, stiprākiem un mīlošākiem.

Latvijai ir vajadzīgi Sprīdīši!

Arī jaunāko klašu skolēni sev uzticēto pienākumu izpildīja godam – Nezinītis uzzināja tik daudz jauna, ka ceļojuma noslēgumā viņu droši varēja saukt par Zinīti. Sprīdītis pirms tikšanās ar Nezinīti bija nolēmis doties meklēt laimi citur, projām no pamātes un mājām, kur tik daudz jāstrādā. Taču, kopā ar bērniem atskatījies Latvijas bagātajā vēsturē un pārliecinājies, cik skaista ir viņa zeme, laimes meklētājs saprata, ka viņam jāpaliek tepat, mājās. Dažādos laikmetos Latviju iekārojuši daudzi, taču mūsu senči prata to nosargāt. Ja pretvara bija tik liela, ka brīvību uz laiku nācās zaudēt, viņi pēc laika – vienoti, pašaizliedzīgi un drosmīgi – to atkal atguva.
Arī šodien Latvijai vairāk par visu vajadzīgi Sprīdīši, Lāčplēši, Spīdolas, Jasmīnas, Kristiāni un Kārļi, kuri to mīl, lolo un sargā…
Mums visiem kopā, atceroties senču piedzīvoto un balstoties tautas bagātajā kultūras mantojumā, jāizvēlas savas spēka dziesmas.  Lai nākamās lappuses Latvijas vēsturē vēstītu par tautas izaugsmi, kas vainagojusies ar garīgo un materiālo labklājību.

Pateicības, vēlot saules mūžu Latvijai

Latvijas simtgade Smiltenes vidusskolā atnākusi kopā ar gandarījumu par kopīgi paveikto. Skolas direktore Ilze Vergina Smiltenes novada valsts svētkiem veltītajā pasākumā “Saules mūžu Latvijai” par nozīmīgu ieguldījumu izglītības jomā saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas Atzinības rakstu.
Skolēnu un kolēģu mīlētais un cienītais ķīmijas skolotājs Jānis Celmiņš godalgots ar Smiltenes novada domes Gada balvu Izglītībā.
Tikpat liels prieks par 11.b klases skolnieku Kasparu Pakuli, kurš par sasniegumiem mācību priekšmetu olimpiādēs un aktīvo sabiedrisko darbu saņēma Izglītības un zinātnes ministrijas piešķirto Pateicības rakstu.

“Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā saulei, kas mirdz debess klajā!
Tu jauna zvaigzne zvaigznājā,
Kas uzlēkusi nule tajā!

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā jūrai, kas Tev šalc pie kājām!
Pats Dievs sen senis svētīja
Še Tavas āres mums par mājām!

(V.Plūdons)