Brauciens, kurā piepildās vairāki sapņi

Smiltenes vidusskolā šobrīd mācās seši ukraiņu skolēni. Katrs no viņiem uz šejieni atbraucis ar savu stāstu un arī sāpi, kuru dziedināt var tikai liela mīlestība un laiks. Lai sniegtu mīlestību bērniem, tā tieši tikpat svarīga arī viņu ģimenēm, kuras notikušo apzinās un izdzīvo vēl skaudrāk. Direktores vietniece Inese Raiskuma jau sen klusībā sapņoja, ka būtu jauki ukraiņu skolēnus un viņu tuvākos cilvēkus aizvest ekskursijā uz mūsu valsts galvaspilsētu. Īsi pirms valsts svētkiem šo ieceri izdevās īstenot. Kā izrādījās vēlāk, tas nebija vienīgais sapnis, kas šajā dienā piepildījās…

Kāda ukraiņu bērna vecmāmiņa – kundze ar vairākām augstākajām izglītībām – pirms daudziem gadiem, kad viņu valstī neviens pat iedomāties nespēja par to, kas tajā notiek šobrīd, pētot ceļojumu iespējas uz Baltijas valstīm, izlasījusi par slavenajām Rīgas Doma ērģelēm. Tajā brīdī arī dzimusi vēlme kādreiz atbraukt uz Latviju, lai redzētu Rīgas Doma ērģeles, kas unikālas gan ar savu skanējumu, gan faktu, ka tās ir vislielākās nepārbūvētās mehāniskās ērģeles pasaulē. Taču nāca un gāja gadi, no kuriem pēdējos… Kurš gan vairs domā par ceļojumiem, ja spiests noskatīties, kā sadeg viņa mājas ar visu, kas tajās mīļš un dārgs. Taču mūsu valsts svētku priekšvakarā minētās sievietes sapnis reiz būt Rīgas Doma baznīcā piepildījās.

Kopā ar Inesi Raiskumu un ukraiņu ģimenēm uz Rīgu devās skolotāja Anita Urbacāne, kura pirmo klašu skolēniem māca latviešu valodu. Visi kopā izbaudīja Vecrīgas ielu stāstus un iespēju paskatīties no Pēterbaznīcas torņa uz Rīgas panorāmu. Uzklausīja īsu ieskatu 18. novembra notikumos. Bija Rīgas Doma Baznīcā. Redzēja mūsu Brīvības pieminekli. Paēda pusdienas restorānā, kur viņus uzņēma un ar savu slaveno boršču cienāja ukrainietes, kuras uz Rīgu atveduši pēdējā laika traģiskie notikumi Ukrainā.

Bērni pateicībā viņām uzdāvināja zīmējumus, kuros, iepriekš nesarunājot, visi kā viens bija uzzīmējuši… savas mājas.

Sirsnīgās sarunās nemanot paskrēja diena, kad autobuss jau pieturēja pirmajā pieturvietā – Brantu muižā, kur šobrīd dzīvo viena no Ukraiņu ģimenēm.

Teksts: Baiba Vahere

Foto: no personiskā arhīva