Inguss Laizāns: “Smiltenes vidusskola man vienmēr būs sirdī mīļa!”

Neilgi pirms valsts svētkiem Smiltenes vidusskolā viesojās skolas absolvents, Nacionālo bruņoto spēku instruktors, virsseržants Inguss Laizāns. Viņš atzīst – ar katru gadu mīlestība uz savu dzimto pusi un skolu kļūst aizvien lielāka.

Inguss vidusskolā pēc reorganizācijas viesojas pirmoreiz. “No sirds priecājos par to, kā Smiltenes vidusskola aug un attīstās! Novēlu arī turpmāk visai tās lielajai saimei būt vienotai, draudzīgai, izturēties citam pret citu ar mīlestību un cieņu, lepoties ar piederību šai vietai!”

“Šeit sākās mans ceļš lielajā dzīvē…”

Ingusa bērnība pagāja netālu no Smiltenes. “Taču, kad man jautā, no kurienes esmu, parasti atbildu, ka no Smiltenes. Tajā brīdī, kad pēc pamatskolas atnācu mācīties uz Smiltenes 2.vidusskolu (tagad – Smiltenes vidusskola), sākās mans ceļš lielajā dzīvē. Tāpēc Smiltene man vienmēr būs sirdī mīļa, tajā ir daudz iespēju jauki pavadīt brīvo laiku kopā ar ģimeni. Smiltenē dzīvo manas sievas vecāki. Kopā ar savu ģimeni šeit atgriežamies vismaz reizi mēnesī. Ja būtu tāda iespēja, brauktu vēl biežāk.  Tāpat arī apciemotu skolu.
Taču dzīve ievieš savas korekcijas. Bijām ļoti draudzīga klase. Pēc skolas beigšanas 2003. gadā vairākkārt tikāmies salidojumos. Arī tagad uzturam kontaktus, sazvanāmies. Vienīgi sanākt kopā vairs neiznāk tik bieži, jo visi esam ļoti aizņemti.”
Ingusa klases audzinātāja bija skolas tagadējā direktore Ilze Vergina. “Spilgti atmiņā palicis, kāda skola izskatījās, kad atnācu uz Smilteni – daudzas vietas “kliedza” pēc remonta. Un tad vienā vasaras brīvlaikā bija notikusi renovācija un atgriezāmies gandrīz kā jaunā skolā. Par to paldies mūsu skolotājai un skolas direktorei Ilzei Verginai! Tāpat arī par draudzīgo un sirsnīgo atmosfēru, ko visi atceramies joprojām. Domājot par skolas gadiem, nenāk prātā kādi konkrēti notikumi, bet tieši šī mājīgā gaisotne. Novēlu direktorei spēku, izturību un visu pretimnākšanu kopīgā darba realizēšanā arī šobrīd!
Tagad, kad esmu instruktors, vēl vairāk izjūtu, cik lielu atbildība ir kādam kaut ko mācīt. Tas ir arī ļoti grūti. Tāpēc ļoti cienu visus savus skolotājus, kuri man tik daudz iedevuši!
Ja Inguss Laizāns otrreiz varētu atgriezties vidusskolas laikā, viņš pievērstu lielāku vērību mājas darbiem. “Toreiz domāju: kam man dzīvē tās algebras formulas? Tagad zinu, šo formulu mācīšanās un pielietošana trenē prātu. Tāpēc vēl vairāk izmantotu visas skolas piedāvātās iespējas.”
Inguss Laizāns savulaik bijis arī skolas prezidents. “Tas bija vienlaikus liels izaicinājums un arī gods. Ļoti novērtēju skolasbiedru uzticēšanos, jo viņi jau mani ievēlēja.  Atceroties sevi skolas laikā… Jā, man vienmēr bijis svarīgi, lai cilvēki manā tuvumā justos labi, lai kādam netiktu darīts pāri.”

Par militāro karjeru sapņo kopš bērnības

To, ka Ingusa nākotne būs saistīta ar militāro karjeru, viņš zinājis jau no pirmajām klasēm. “Bērnībā bieži dzirdēju vecāko ģimenes locekļu stāstus par vectēvu un vecvectēvu, kuri bijuši frontē. Daudz runājām par to, cik agrāk klājies grūti un to, cik šodien – salīdzinoši labi. Par to, ka kāds par to smagi cīnījās un daudzi – atdeva dzīvību. Tā ir goda lieta iestāties par savu valsti!
Arī manā vidusskolas laikā skolā viesojās karavīri un stāstīja, cik svarīgi brīdī, kad valstij kāds uzbrūk, nesēdēt, salikušiem rokas klēpī, bet cīnīties. Viņu teiktais uzrunāja un par to domāju aizvien biežāk un biežāk.
Pēc vidusskolas vilinājums par militāro dzīvi bija tik liels, ka brīvprātīgi aizgāju dienestā. Dienesta laikā iestājos Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, bet ātri sapratu, ka manai būtībai tuvāks ir instruktora ceļš. Vēlme aktīvi dienēt tagad un tūlīt ņēma virsroku. Tolaik bruņotie spēki piedalījās vairākās starptautiskajās operācijās un lielākas iespējas kādā no tām piedalīties bija turpinot instruktora karjeras ceļu. Papildus visam sapratu – kāds es varu būt instruktors, ja pašam nav starptautisko kaujas operāciju pieredzes! Pārliecība, ka būt instruktoram – tas ir mans īstais dzīves aicinājums, vēl vairāk nostiprinājās, gatavojoties starptautiskajām misijām. Divas reizes biju Afganistānā, vienreiz – Kosovā.”

Jābūt mērķim, augstai motivācijai un gataviem strādāt!

Jauniešiem, kuri tikai vēl sapņo par militāro karjeru, Inguss Laizāns kā galvenos priekšnoteikumus, lai iecerētais piepildītos, min neatlaidību, mērķtiecību, augstu motivāciju un būt gataviem smagi strādāt. “Patiesībā jau tas ir svarīgi jebkurā darbā. Kad jaunieši atnāk uz atlasi, vispirms tiek noteikts, vai viņos ir potenciāls militārās karjeras veidošanai. Visu pārējo iemāca pēc tam. Protams, ir svarīga fiziskā sagatavotība, arī zināšanas. Teiciens – Veselā miesā vesels gars – uz karavīriem attiecas ļoti tieši. Tajā pašā laikā, stājoties dienestā, neviens nav pati pilnība. Bet laika gaitā, cītīgi ar sevi strādājot, visi, kuri to, vēlas, iegūst gan nepieciešamās prasmes, gan zināšanas. Tiesa, bez ļoti augstas motivācijas pabeigt Instruktoru skolu nav iespējams. Arī militārās pakāpes šodien vairs nepiešķir par dienestā pavadīto laiku. Lai iegūtu jebkuru paaugstinājumu, jāmācās.”
Inguss Laizāns valsts svētku laikā, kā atzinību par paveikto dienesta laikā saņēma NBS komandiera apbalvojumu 3. pakāpes goda zīmi „Par nopelniem”. “Protams, ir liels gandarījums. Un tādu pašu prieku par paveikto novēlu arī ikvienam Smiltenes vidusskolas skolēnam. Tāpat kā vienmēr atcerēties par savām saknēm un arī visgrūtākajos dzīves brīžos nezaudēt ticību un cerību. Ja mūsu senči, būdami, skaitliskā mazākumā, spēja uzvarēt ienaidnieku un izkarot Latvijas neatkarību, tad arī mēs nedrīkstam padoties! Ikviens ir ienācis šajā pasaulē ar kādu mērķi, un viņa dzīves uzdevums ir to piepildīt! Cilvēks, kurš dara to, kas ir viņa īstais aicinājums, vienmēr nes svētību arī apkārtējiem!”

Baiba Vahere