Kā vecākiem atbalstīt savus bērnus?

Šis ir krīzes laiks. Krīze nozīmē – mainās, sabrūk vecais, fundamentālais stāvoklis un nāk kaut kas jauns, kas vēl nav skaidrs. Ir dabīgi just satraukumu, raizēties un baiļoties. Mūsu kā vecāku galvenais uzdevums, manuprāt, ir būt klātesošiem saviem bērniem, uzklausīt viņus un izturēt bērna emocijas. Nevajag slēpt arī savu uztraukumu, jo tas jau tāpat ir redzams – caur saspringtu seju, aktīvāku darbošanos, pastiprinātu ziņu skatīšanos. Bērniem daudz sliktāk būs sajust stresu, bet nesaprast, par ko tas ir. Tā nav panikas celšana, ja runājam par savām bažām un raizēm. Tomēr nevajag ļaut tām pārņemt mūsu ikdienu.

Ko svarīgi atgādināt bērniem un sev šajā laikā?

• Rokas ir jāmazgā vēl cītīgāk;
• uz veikalu iesim tikai pēc nepieciešamās pārtikas, tas nav pastaigu mērķis;
• ar draugiem satiecies viedierīcēs vai pastaigās pa parku;
• ikdienai katram ģimenē turpinās noteikts savs režīms – celšanās, mācīšanās, atpūta, ēdiens, svaigs gaiss, fiziskas aktivitātes;
• mājās katram ir savi pienākumi – atstājiet arī bērna ziņā noteiktus mājas saimnieciskos darbus;
• šī ir iespēja pavadīt vairāk laika kopā ģimenē – uzspēlēt galda spēles, izlasīt grāmatas, iet pastaigās, parunāt ilgāk pa telefonu ar kādu tuvu cilvēku.

Piekrītu ieteikumiem, ko publicējusi pieredzējusi mamma, psihoterapeite Vita  Kalniņa:

“    –  Šķiro ziņas. Izlem, cik bieži un kur, un ko tu lasīsi vai klausīsies. Vislabāk to darīt tikai vienu reizi dienā. Lasiet tikai tās ziņas, kuras ir uzticamākas un neitrālākas.

• Neapšaubiet pašu pieņemtos lēmumus. Jaunā situācija liks pieņemt lēmumus par ikdienas kārtības maiņu. Visvairāk iztukšo šaubīšanās. Ja pieņem kādu lēmumu, neapšaubi to līdz brīdim, kamēr ir kāda cita konkrēta informācija. Ja esi pieņēmis lēmumu, ka mājās TV skatīšanās būs 1 stunda un tad jādara citas lietas, tad paliec pie tā. Ja izlēmi, ka jānopērk vairāk makaronu, tad dari tā un vairs nedomā, vai vajadzēja.”

Mācīšanās process turpmākās nedēļas prasīs gan skolēnu, gan vecāku, gan skolotāju pacietību, iecietību un sadarbību. Būsim klātesoši saviem bērniem! Izturēsimies ar iecietību un sapratni pret pedagogiem! Pat ja kaut kas nebūs skaidrs, šos jautājumus risināsim sadarbībā ar pedagogu. No visu mūsu kopējās atbildības par savu rīcību un iecietības būs atkarīgs šis krīzes pārejas laiks. Jo ātrāk pieņemsim jauno kārtību, jo vieglāk būs pašiem un bērniem.

Lai mums kopā izdodas!

SVS psiholoģe I.Rieksta