Ligita Kukurāne: “Esmu, lai palīdzētu!”
- Autors: Dace Ciekure
- Sadaļa: Jaunumi, Latvija 100
Smiltenes vidusskolas sociālajai pedagoģei Ligitai Kukurānei vienmēr gribējies aizstāvēt vājākos, trūcīgākos un citu atstumtos. Labestīgi iedrošināt tos, kuriem uzvedība un sekmes nav tās spožākās. Skolotāja savā bagātajā darba pieredzē pārliecinājusies, ka aiz ārējas bravūras bieži slēpjas sirsnīga, patiesa un labestīga dvēsele, kurai tikai jāpalīdz noticēt pašai sev. Kad tas noticis, viss mainās. Un bieži no lielākajiem palaidņiem izaug labākie cilvēki ar spožu karjeru un laimīgu ģimenes dzīvi.
Skolotāja pati bērnībā nav bijusi no lielākajām palaidnēm, bet piedzīvojusi to, ka skolēni pēc klases audzinātājai vien zināmiem principiem dalīti “labajos” un “sliktajos”. “Taču dzīvē viss agri vai vēlu tāpat nostājas savās īstajās vietās. Beigās vistālāk tika tās meitenes, kurām minētā lauku skolotāja gandrīz katra teikuma galā skandināja, ka nekas cits kā kolhoza govju slaucējas no viņām neiznākšot… Arī es piederēju pie tām, kuras nekad nepaslavēja, kaut brīžiem bijām gatavas līst vai no ādas laukā…” To atceroties, Ligitai Kukurānei ikvienu bērnu, pusaudzi vai jaunieti, kurš ienāk viņas kabinetā, gribas samīļot un uzmundrināt. “Viņi, taču, tās blēņas dara tikai tāpēc, lai viņus pamanītu! Bet tiklīdz notiek kas nelāgs, tā visi uztraucas, ir klāt gan mamma, gan tētis,” smaida skolotāja.
Jāatbalsta, nevis – jānosoda un jākritizē!
Iemesli, kāpēc sociālā pedagoga palīdzība tiek meklēta visbiežāk ir: uzvedības un sekmju problēmas, kā arī sāpes, kuras patiesie iemesli nereti meklējami ģimenē. “Bērni vai jaunieši, kuri pirmoreiz ienāk pie manis, visbiežāk jūtas apmulsuši un nobijušies, reizēm pēc tam paši atzīst, ka domājuši – būs atkal viena, kas lasīs morāli, bārs un audzinās. Laikam tas ir arī tāds, ar sociālā pedagoga darbu saistīts mīts. Taču sapratuši to, ka esmu, lai viņiem palīdzētu, nevis gremdētu, bieži kļūstam par labākajiem draugiem. Tāpat vienmēr esmu bijusi atvērta dialogam ar vecākiem. Labi zinu, kā ir, kad dzīve apmet kūleni un paliec viena ar maziem bērniem un beigās vēl arī bez darba… Kad vecāki izšķiras, mammai nereti visa enerģija jāvelta tam, lai izdzīvotu, un bērni, protams, šādā situācijā paliek novārtā. Viņi jūtas vientuļi un neiedomājas, ka vecāku mīlestība jau nav zudusi, vienkārši ģimene šajā brīdī piedzīvo krīzi. Un tai ir jāpalīdz, nevis jākritizē un jānosoda, neiedziļinoties problēmas patiesajos cēloņos.
Vairākums parasti prot lieliski just līdzi pieaugušajiem, kas zaudējuši tuviniekus, bet – cik daudzi brīnās un baras, ja bērns, kuram nesen nomirusi viņa mīļā vecmāmiņa vai vectētiņš, pēkšņi kļuvis nīgrs, vairs nemācās tik labi kā agrāk, sāk darīt blēņas…
Tāpēc – jo ātrāk pamanām, ka kāds mūsu vidū nejūtas labi, jo labāk… Tā gribas, lai katram bērnam izdotos atrast vismaz vienu atsaucīgu sirdi, kurai viņš var uzticēties, cilvēku, kurš viņu uzklausa, iedrošina un saprot!
Ligita Kukurāne nekad nesāk sarunu ar jautājumu: “Kāpēc tu tā darīji?” Visbiežāk pirmais teikums ir: “Ko tu labu man vari izstāstīt? Ja pie manis atnāci, tev noteikti ir, ko teikt!” Kad ar bērnu un jaunieti sāc runāt kā ar līdzvērtīgu, kad viņš saprot – es viņu nenosodu un man var uzticēties, tad bieži zūd arī iemesls sevi apliecināt ar kaut ko negatīvu. Paiet laiciņš un manā kabinetā ienāk lepni puiši un meitenes… Viens ierastā trijnieka vietā nopelnījis piecinieku, citam dienasgrāmatā vairs nav piezīmju par sliktu uzvedību. Tas ir tik svarīgi – kopā izbaudīt un papriecāties arī par šādiem brīžiem.”
Bērni skolotāju Kukurāni mīl kā mammu. Starpbrīžos pie viņas nāk vienkārši tāpat vien parunāties, samīļoties. “Lielās meitenes un puiši grib aprunāties par attiecību problēmām, par to, ko lai dara, lai draugs vai draudzene viņus nepamet…”
Skolotāju neaizmirst arī tie, kuri jau sen beiguši skolu. Ligitai Kukurānei no sirds prieks par katru, kura dzīve sakārtojusies. Viņa neslēpj: pēc dažām sarunām ir tā, ka gribas no sāpēm kaukt, iedomājoties, ko tas mazais cilvēciņš pārdzīvojis!
Skolotāja neprot dienā risinātās problēmas atstāt darbā. Viņa tām meklē risinājumu arī mājās. Un visbiežāk arī atrod…
Lēniem solīšiem, bet uz priekšu…
Saskaņā ar skolotājas Ligitas Kukurānes dziļāko pārliecību – ja esi mamma, tad nedrīksti baidīties ne no viena darba. Līdz brīdim, kad izmācījās par skolotāju, viņa strādājusi visdažādākos darbus un ne mirkli to nenožēlo. “Iespējams, tāpēc arī tik labi saprotu tos, kuriem kādā dzīves brīdī iet grūti. Katrā darbā iemācījos kaut ko jaunu un dzīvē tas nācis tikai par labu.
Bērnus, kuri kādu iemeslu dēļ iekavējuši mācības, parasti iedrošinu sākt iet uz priekšu ar maziem solīšiem. Sportisti, taču, arī pēkšņi vienā mirklī, bez trenēšanās nesasniedz augstākos rekordus!
Galvenie priekšnoteikumi, lai tevī ieklausās? – Pieņem to, ka visi cilvēki nav vienādi! Bērni bieži iedomājas – man tas klasesbiedrs nepatīk, lai viņš iet projām vai arī es pārcelšos uz citu skolu! Tad parasti viņiem saku: “Tu izaugsi liels, sāksi strādāt un darbā noteikti būs kāds kolēģis, kurš tev nepatiks vai tu nepatiksi viņam. Ko tad darīsi? Trieksi viņu projām vai meklēsi citu darbu? Tev nav ar viņu jādraudzējas, bet vienkārši pieņem, ka viņš ir citādāks. Un skolā jāmācās ir gan viņam, gan tev!
Nesen interneta dzīlēs atradu kādu domu graudu, kurš ļoti iepatikās: “Nenožēlo nevienu dienu, kuru esi nodzīvojis! Labās dienas sniedz laimi, sliktās – pieredzi, visliktākās dienas mums dāvā mācību, bet vislabākās – atmiņas.”
Esmu pateicīga par katru cilvēku, ar kuru liktenis kādreiz savedis kopā. Zinu, ka tas nav noticis nejauši.”
Skolotāja pēc grūtas darba dienas atgūst spēku un dzīvesprieku, spēlējot akordeonu un dziedot. Pati svarīgākā šajā pasaulē viņai ir ģimene.
Laimējies ar kolēģiem un arī ar sadarbības partneriem!
Sociālā pedagoga veiksmes stāsta pamatā parasti ir laba sadarbība ar psihologu, policiju, krīzes centru, sociālo dienestu un bāriņtiesu. Skolotāja Kukurāne par saviem sadarbības partneriem saka tikai to labāko. Tāpat kā par kolēģiem.
Pēc dabas Ligita Kukurāne ir optimiste, katrā situācijā vispirms cenšas saskatīt labo. “Ja kādreiz arī gadās drūmāks prāts, cik ilgi skumsi, ja pie tevis atnāk meitenītes un mīļi palūdz kaut uz brītiņu uzvilkt plauktiņā noliktās augstpapēžu kurpes un pastaigāt tā, lai papēdīši skan… Kāds reiz man tādas atnesa un mazās meitenes lūdz, lai tās nevienam neatdodu (smaida).
Pirmdienas un trešdienas skolotāja Kukurāne sauc par Dārza ielas dienām, otrdienās un ceturtdienās viņa ir Dakteru ielā, bet piektdienās – vidusskolas ēkā Rīgas ielā. “Sākumā, kad skolas apvienoja, biju mazliet nobijusies. Bet – ja vēlas, tad visas lietas var sakārtot un šobrīd neredzu iemeslu par kaut ko žēloties. Turklāt – bērni, viņu vecāki un kolēģi zina – man var zvanīt jebkurā diennakts laikā. Ja kādam svarīgi parunāties, tas nav jau kā akmenī iecirsts, ka esot Rīgas ielā, nepieņemšu tos, kuri pie manis atnāks no Dakteru vai Dārza ielas. Parasti bez atbalsta neviens nepaliek.”
Skolotāja, kuras īstā vieta darbā ar skolēniem
“Smiltenes vidusskolas sociālā pedagoģe Ligita Kukurāne vienmēr ir tik saprotoša, atsaucīga un iejūtīga! Skolotāja, kuras īstā vieta ir darbā ar jauniešiem, kuriem galvā brīžiem joņo vistrakākās domas,” atzīst Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Valkas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas (nepilngadīgo lietu) inspektore Jūlija Fanta Aleksejeva.
“Spēks ir komandā! Viens nav darītājs. Tāpēc katru gadu, tuvojoties Policijas dienai, pasakām paldies saviem uzticamākajiem sadarbības partneriem. Šogad beidzot pienāca kārta pateikties Smiltenes vidusskolas skolotājai Ligitai Kukurānei, kura strādā ar vislielāko atdevi.
Policijas darbā, domājot par ikviena cilvēka labklājību un drošību, vienmēr būtiski bijuši preventīvie pasākumi. Īpaši – attiecībā uz nepilngadīgajiem, kuri vēl nav nonākuši konfliktā ar likumu vai to var piedzīvot muļķīgu kļūdu dēļ, īsti neizprotot situācijas nopietnību.
Domājot par viņiem, īpaši pateicamies skolotājiem, kuri mūs vienmēr laikus informē par situācijām, kas var beigties ar ko nelāgu. Ir milzīgs gandarījums, ja kopīgiem spēkiem izdodas panākt, ka tas, kas varētu notikt, tomēr nenotiek… Preventīvajā darbā visbūtiskākā ir saruna. Arī – prasme laikus pamanīt to, kam citi bieži vienaldzīgi paiet garām. Sak’: “Nav jau mans bērns!”
Liels paldies skolotājai par prasmi uzklausīt, sadzirdēt un grūtā brīdī atbalstīt!
Savukārt Ligita Kukurāne visiem Ziemassvētku gaidīšanas laikā novēl veselību, saticību un uz pleca – eņģelīti!”
Baiba Vahere