Pieminot 1949. gada 25. marta deportācijas

25.marts Pavasara Māras diena. Un viena no dienām, kad mūsu tautu piedzīvoja lielākās salnas, 1949. gada 25. martā zaudējot tūkstošiem sirmgalvju, vīru un sievu spēka gados, bērnu un jauniešu – Latvijas liepu un ozolu. Aizlauzti likteņi, sašķeltas ģimenes, izpostīta zeme, noniecinātas paaudžu paaudzēs sargātas vērtības. Arī daudzās Smiltenes vidusskolas skolēnu un skolotāju ģimenēs Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienās atcerējās 1949. gadā zaudētos tuviniekus, draugus, kolēģus un kaimiņus.

Taču stāsts par komunistisko noziedznieku nodarīto sevī ietver arī mūsu tautas gara spēku, dzīvesziņu un sīkstumu, kas palīdzējis izdzīvot un devis iespēju veidot tādu Latviju un sabiedrību, kurā mūsu senču pieredze, sapņi un cerības satiekas ar jauniešu redzējumu par savu valsti un tās cilvēkiem.
1949.gada 25. marta notikumiem šonedēļ veltītas audzināšanas un vēstures stundas. Skolas zālē (Dakteru ielā 27) aplūkojami 9. klašu jauniešu darbi – skolotāju Diānas Dankbāres un Jeļenas Dombrovskas skolēnu retrospekcijas un pārspriedumi par 1949. gada 25. marta deportāciju uz Sibīriju.
Pie tēlnieka Induļa Rankas “Sašķeltās ģimenes” gulst ziedi un deg svecītes uz Sibīriju aizvesto piemiņai. Goda sardzē pie “Sašķeltās ģimenes” stāvēja vīri spēka gados, aiz sirmgalvjiem – viņu bērni, mazbērni un jaunieši, Smiltenes novada iedzīvotāji, kuriem šis piemiņas brīdis bija svarīgs, cilvēki, kuri ne vien vārdos, bet arī darbos apliecinājuši gatavību aizstāvēt savu valsti. Domās ar viņiem bija tie, kuri šodien nevarēja atnākt, absolventi, kuri šobrīd gādā par mūsu valsts drošību.

Parūpēties par zemi un tautu var tikai tas, kas spēj būt savas dzīves saimnieks, kuram vērtība ir godprātīgs darbs un otrs cilvēks. Par komandas stiprumu spriež pēc vājākā. Daudzus izsūtītos izglāba viņu vienotība, savstarpējā izpalīdzība un sirdsgudrība – tās deficīts daudzus no viņiem šodien uztrauc vairāk par pieticīgāku maizes riecienu.

Pie skolas pusmastā plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Mūsu vecās liepas sargā stāstus, kuros joprojām daudz neatbildētu jautājumu…