Pieminot 25. marta deportācijas

Pirms 75 gadiem 1949. gada 25. martā no Latvijas uz attāliem Krievijas apgabaliem bez tiesas sprieduma tika izsūtīti vairāk nekā 42 000 iedzīvotāju, viņu vidū bija apmēram 10 000 bērnu.

Izsūtīšana skāra arī vairāku mūsu skolas skolēnu tuvinieku ģimenes. Šogad 9. klašu skolēni pētīja izsūtīto cilvēku un viņu tuvinieku atmiņu stāstus.  Tālāk fragmenti no izsūtīto pieredzētā tālu no dzimtenes.

Mans vecvectēvs  nonāca Gulaga nometnē ogļraktuvēs Intā Krievijas Ziemeļos. Tur bija skarbs klimats, ziemā temperatūra sasniedza līdz pat -50°C. Darbs ogļraktuvēs bija ļoti smags, bīstams, kā arī nāvējošs, papildus tam ieslodzītajiem nebija ko ēst, cilvēki bija pārguruši, guva traumas un dažādas slimības. Vecvectēvs no pārguruma un bezspēka gandrīz nomira. Kad viņš atgriezās mājās, viņu nebijis viegli atpazīt, no ilgā bada viņa ķermenis bija tik ļoti novājējis, ka viņš knapi kustējās un runāja. Latvijā viņa ķermenis atkal bija jāpieradina pie ēšanas. Vecvectēvs nestāstīja savai ģimenei par piedzīvoto, jo baidījās par tuvinieku drošību.

…

Izsūtījuma vietā bija ļoti auksti un līdzpaņemtais apģērbs pēc dažiem gadiem bija pārvērties skrandās. Ziemā bija mīnus 50 un mazāk grādu, un nebija ko vilkt mugurā. No rītiem, pa sniegu brienot, ar plāniem, gumijas zābakiem bija jāiet uz skolu.  Šajā īsajā brīdī zābaki paspēja piesalt pie kājām.  

Bērniem vasarā bija jāstrādā – bija ar nažiem jāgriež usnes no labības. Kad pusdiena bija nostrādāta, tika izsniegta maizes šķēle ar medu. Ziemā varēja piepelnīties,  ķerot žurkas. Brālis parasti uzlika slazdus un savāca žurkas, man bija uzticēta to dīrāšana. Žurku ādas tika pārdotas.

…

Ēst mums bija tik, cik mammai aiz zābaka kāda saujiņa graudu aizbirusi. Graudi bija cieti arī tad, ja tos centās izvārīt, taču citas izvēles nebija. Lielāko tiesu mamma vārīja viru no nātrēm, kuru ēdām no ķobīšiem, jo trauku nebija. Kad pienāca rudens, mammu un citus pieaugušos aizsūtīja vākt ražu. Mamma no darba mums nesa maizīti, ko mēs, bērni, dalījām.

…

Izsūtījuma vietā mēs tikām pie mājas, kas  līdzinājās vienkāršai būdai. Būdai bija viena telpa, kurā bija pavards, pie sienām bija lažas, uz kurām varēja gulēja un visur bija blaktis, kas naktī koda. Ar ēdamo bija ļoti švaki, tāpēc taigā meklējām  ciedru riekstus, lai mazliet remdētu izsalkumu.

…

Manu vectēvu uz Sibīriju izsūtīja, kad viņam bija tikai 4 gadi. Pēc atgriešanās Latvijā vectēvs nevarēja mācīties izvēlētajā profesijā, jo bija politiski represēts. Ik pa laikam viņš saskārās ar situācijām, kad pret viņu citādāk izturējās, jo bija izsūtītais. Šobrīd vectēvs ar ironiju pasmejas par to, ko gan viņš kā četrgadīgs puika varēja būt sagrēkojies, lai viņu izsūtītu no dzimtenes…

…

Mana vecvectēva cīņas spēks vienmēr būs tas, kas liks man atcerēties, ka nevienas grūtības nav nepārvaramas, ka nekad nevajag zaudēt cerību un izturību, ir jācīnās līdz pašām beigām. Spēks, kas bija viņā, tagad ir arī manī, jo es esmu daļa no tā, ko piedzīvojuši mani senči, ko piedzīvoja viņš, par to es vienmēr būšu lepna.