Smiltenes vidusskolā izveidots jauns literatūras blogs!

Nu jau nepilnu mēnesi Smiltenes vidusskolas septīto klašu skolēniem ir savs literatūras blogs. Tā pirmais ieraksts – nezināma, bet vieda autora vārdi: “Lai kļūtu gudrs, jāizlasa tikai desmit grāmatas – bet lai tās atrastu, jāizlasa tūkstošiem.” Bloga administratori – Jasmīna Pakalne (7.d klase) un Patriks Kalniņš 7. c klase), bet idejas autore – viņu latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Krūmiņa, kura savu literatūras blogu par grāmatām izveidoja 2014.gadā. 

“Tas ir tikai mīts, ka mūsdienu straujajā tempā nevar atrast laiku lasīšanai. Jautājums ir tikai par prioritātēm,” uzskata gan Patriks un Jasmīna, gan skolotāja Iveta Krūmiņa. Jasmīna ir Smiltenes Mūzikas skolas klavieru klases audzēkne. Viņa šogad pabeidza Smiltenes Mākslas skolu.  Arī Patrikam grāmatu lasīšana nav vienīgais vaļasprieks. Viņš brīvajā laikā aktīvi spēlē florbolu un tāpat kā Jasmīna mācās Smiltenes Mūzikas skolas klavieru klasē. Abi ir pārliecināti – noslogotie skolēni bieži arī brīvo laiku izmanto lietderīgāk nekā tie, kuri neapmeklē nevienu interešu pulciņu.

Laipni aicināti blogeru pulciņā!

Jasmīna un Patriks ir patiesi laimīgi, ka viņu literatūras blogā (https://gramatu.art.blog/) viesojušies jau vairāki simti apmeklētāju. Abi vairāk par visu vēlas, lai skolēnu ieraksti par izlasītajām grāmatām iedvesmotu arī citus vairāk lasīt, dalīties savās pārdomās un atziņās. “Vairākas grāmatas mūs rosinājušas izlasīt tieši interesantie ieraksti. Lielajā grāmatu klāstā reizēm ir ļoti grūti izvēlēties īsto, savējo! Līdz ar to blogs zināmā mērā ir arī kā mazs ceļvedis grāmatu pasaulē. Tāpat mums ļoti svarīgs ir  vecāku atbalsts. Tas būtu ļoti jauki, ja katram bērnam vismaz viens vecāks pieteiktos par bloga sekotāju un dalītos ar, viņaprāt, interesantāko informāciju. Uzskatām, ka iesaistīšanās bloga veidošanā  – tā ir laba iespēja lietderīgi pavadīt brīvo laiku, bagātināt savu valodu un uzzināt, cik daudz labu grāmatu izdots! Tāpēc priecāsimies par ikvienu, kurš gribēs nākt mūsu pulciņā. ”

Vieni no labākajiem “skaļajiem lasītājiem” valstī

Patriks un Jasmīna ir lieli grāmatu lasītāji jau kopš bērnības. Interesanti, ka abiem ir viena un tā pati mīļākā grāmata, kas ir arī abu pirmā izlasītā grāmata. Tā ir Džanni Rodāri “Sīpoliņa piedzīvojumi”. Jasmīna šo darbu lasīja arī Skaļās lasīšanas sacensībās. Abi skolēni ir vieni no čaklākajiem Bērnu žūrijas lasītājiem un vieni no labākajiem “skaļajiem lasītājiem” valstī.

Jasmīnai patīk jautras un aizraujošas grāmatas. “Tādas kā Gerharda Holca – Baumerta “Alfons Sīpoliņš”, kuru lasot, gandrīz nepārtraukti jāsmejas.” Patrikam šobrīd ļoti patīk Deivida Valjamsa grāmatas. Abiem mājās ir plašas bibliotēkas. Jasmīnai un Patrikam pagaidām nav elektronisko grāmatu lasītāju. “Tie ir ļoti vērtīgi, bet ne ar ko nevar aizstāt to īpašo sajūtu, kad paņem rokās īstu grāmatu.” Draugi un tuvinieki jau zina – gan Patriks, gan Jasmīna visvairāk priecāsies, ja viņiem svētkos uzdāvinās kādu jaunu grāmatu vai grāmatu veikala dāvanu karti.

“Tā ir mana krāsainā dienasgrāmata!”

Skolotāja Iveta Krūmiņa literatūras blogu (https://igramatasscv.wordpress.com/) izveidoja ar domu, ka tā saturu veidos kopā ar skolēniem. “Taču jau pēc pirmajiem ierakstiem sapratu, ka tas ir kaut kas tik ļoti mans, ka skolēniem piedāvāju veidot pašiem savu blogu.” Skolotāja blogu saturā visaugstāk vērtē emocionāli atklātos un godīgos ierakstus, kuros rakstītājs nav baidījies atklāt arī tādas lietas, kā, piemēram, “cīnījies” ar pirmajām 100 lappusēm. Iveta Krūmiņa neslēpj: ja viņa nestrādātu skolā, tad diez vai būtu izlasījusi tik daudz bērnu, pusaudžu un jauniešu grāmatu. Viņu lasīšanas semināros nevar apmānīt ar viltus stāstiem…

“Reizēm tiešām vajag pārvarēt tās pirmās piecdesmit simts lappuses, lai sev atklātu kādu jaunu pasauli. Ja arī pēc simtās lappuses saproti – tas nav man, tad gan nevajag mocīties,” uzskata Iveta Krūmiņa.

“Kādas grāmatas ir manējās? – Vienu, mīļāko grāmatu gan izvēlēties grūti. Bet, ja tas būtu jādara gada ietvaros, tad mana šā gada grāmata noteikti būtu somu rakstnieces Rītas Jalonenas darbs “Skaidrums” – ļoti poētiska un neparasta grāmata par jaunzēlandiešu rakstnieci Dženetu Freimu un viņas sarežģīto dzīvi. Par to, cik grūti šajā pasaulē iedzīvoties cilvēkam, kurš ir mazliet vairāk atšķiras no pārējiem. Dženetai Freimai kļūdaini uzstādīja diagnozi – šizofrēnija. Papildus jau minētajam viņai vēl arī nācās sadzīvot ar apkārtējo attieksmi, kāda bieži mēdz būt attiecībā uz šādiem cilvēkiem.

Neparastība ir tā, kas mani grāmatās uzrunā visvairāk. Man patīk darbi ar nopietnu saturu, pārdzīvojumiem un dramatiskiem pavērsieniem.

Taču esmu secinājusi, ka man patīk arī fantāziju literatūra, antiutopijas, zinātniskā fantastika un vēsturiskā literatūra.

Grāmatas, kas nav izdotas latviski, lasu krieviski. Informāciju par tām atrodu, sekojot līdzi izdevniecību jaunumiem, esmu arī pastāvīga grāmatnīcu apmeklētāja. Klausos podkāstus krievu un angļu valodā. Tur ir ļoti daudz ieteikumu, ko lasīt par dažādu žanru literatūru. Vērtīgs informācijas avots ir arī facebook.com domubiedru grupa “Izcilas grāmatas.”

“Tā ir mana krāsainā dienasgrāmata!”

“Ieraksti blogā – tā zināmā mērā ir arī sevis pilnveidošana un manas lasīšanas pieredzes apkopojums,” atzīst Iveta Krūmiņa. “Tagad, ieskatoties pirmajos ierakstos, redzu, kā mainījies rakstīšanas stils, uztvere, attieksme pret izlasīto. Pēdējā laikā rakstu retāk. Vienā ierakstā apkopoju domas par vairākiem izlasītajiem darbiem.”

Ieraksti blogā skolotāju saveduši kopā ar vairāku grāmatu izdevniecību pārstāvjiem. Izveidojusies skaista sadarbība – izdevniecības sūta Ivetai Krūmiņai jaunākās grāmatas un viņa blogā raksta savus iespaidus par izlasīto. Taču viena lieta gan palikusi nemainīga – skolotāja spēj rakstīt tikai par darbiem, kas viņu uzrunā un kuras uzskata par vērtību. Mans mērķis nav rekomendēt, kādas jaunākās grāmatas vajadzētu izlasīt. Drīzāk šos ierakstus nosauktu par savu krāsaino dienasgrāmatu, kurā pastrīdoties ar pati ar sevi, nostiprinu savu viedokli.”

Skolotājai lasīšana ir  viņas vismīļākais vaļasprieks jau kopš piecu gadu vecuma, kad pati iemācījās lasīt, velkot kopā burtus Žaņa Grīvas “Pasakā par Diegabiksi”. “Grāmatai bija tik brīnišķīgas ilustrācijas un tāpat patika arī pasaka. Nespēju no tās atrauties!”

Zinot skolotāju lielo slodzi, Ivetai Krūmiņai bieži jautāts, kā viņa atrod laiku lasīšanai?” – Atsakoties no laika zagļiem, nepavadot daudz laika sociālajos tīklos. Grāmata man ir līdzi mašīnā, darbā. Lasu agri no rīta, skolas starpbrīžos un, protams,  arī vēlos vakaros. Grāmatas mani nenogurdina, bet atpūtina, atbrīvo no stresa, visa negatīvā un piepilda ar jaunu, pozitīvu enerģiju. Lasīšana man ir iespēja paviesoties citā pasaulē un notikumos, kurus citādi savas dzīves laikā diez vai piedzīvotu. “

Iveta Krūmiņa savu dzīves telpu nevar iedomāties bez grāmatām. “Tās šodien ir arī liela materiālā vērtība. Tas ir notikums, ja esmu atļāvusies nopirkt jaunu grāmatu.”

Atslēgas vārdi – sirsnība un vienkāršība

Skolotāja Iveta Krūmiņa ir daudzu skolas pasākumu scenāriju autore. Arī šā gada 5.-12.klašu Ziemassvētku eglīšu scenāriji ir viņas darbs. Tos rakstot, viņa vispirms iztēlē redz bērnus, kuriem uzrakstītais būs jāpasaka un jāizspēlē. Radošajā darbā liels atbalsts ir laba noskaņu mūzika. “Kad sāku rakstīt, nāk talkā arī pieredze – viss izlasītais, koncertos dzirdētais, teātra izrādēs un kino gūtie iespaidi.

Kas skolotājas darbā ir skaistākais? – Darbs ar bērniem! Tas ir vienlaikus grūts un sagādā arī milzīgu gandarījumu. Cilvēku dzīves ritms kļūst aizvien steidzīgāks, pasaule – arvien mainīgāka un agresīvāka. Tas viss, protams, iespaido arī bērnus. Bet tādas mācību stundas kā šī, kurā tikāmies ar bloga veidotājiem un viņu domubiedriem, ir laime.”

Ivetas Krūmiņas dzimtā puse ir Liepāja. Pēc Latvijas Universitātes pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes absolvēšanas viņa gadu nostrādājusi par skolotāju Rīgā. Tad dzīve atvedusi uz Smilteni, un viņa par to ir tikai pateicīga. “Man patīk šī vide!”

Ar saviem Ziemassvētku pasākumu scenārijiem skolotāja vēlas uzdāvināt skolēniem un viņu vecākiem patiesu prieku, labestību un mīļumu, kas nav atrodami ārējā spožumā, bet mazajās lietās, kuras novērtējam tikai tad, ja spējam uz pasaulē notiekošo paskatīties vienkārši un nemāksloti.

Kad pasākumi beigsies, skolotājai lielākais paldies būs skatītāju, kā arī lielo un mazo mākslinieku laimīgās sejas par  labi paveikto darbu.

“Skaistākais svētku laikā – tā ir iespēja būt kopā ar saviem vismīļākajiem. Šo īpašo laimi novēlu ikvienam!”

Baiba Vahere