Smiltenes vidusskolas skolniece Ance Pakalne: “Dzīvei vajag izvirzīt daudzus mērķus!”

 “Gaujiena vienmēr būs mana mazā paradīze, bet Smiltenē ir ļoti daudz izaugsmes iespēju jauniešiem,” saka Smiltenes vidusskolas 10.a klases skolniece Ance Pakalne. Pirmo semestri vidusskolā viņa pabeidza ar Sudraba liecību. Ance aktīvi darbojas skolas jauniešu pašpārvaldē, dzied Smiltenes vidusskolas korī “Lido” un jau trešo gadu spēlē Smiltenes pūtēju orķestrī. Tie nebūt nav vienīgie pašdarbības kolektīvi, kuros viņa piedalās.

Ance dzied arī Gaujienas un Zvārtavas sieviešu ansambļos, spēlē flautu Dikļu pūtēju orķestrī, ko, tāpat kā Smiltenes pūtēju orķestri, vada Pēteris Vilks. Viņa atzīst, ka mācīties vidusskolā ir mazliet sarežģītāk nekā pamatskolā, bet, ja  stundās nenodarbojas ar blakus lietām un klausās skolotāja teiktajā, mājās regulāri izmācās, negaidot, kad būs pārbaudes darbi, tad būt vidusskolēnam nav grūti. “Iepriekšējā semestrī mazliet  pietrūka līdz Zelta liecībai. Tagad ļoti cenšos, lai to dabūt šogad.”

Jauniete saka vissirsnīgāko paldies par ieliktajiem pamatiem Gaujienas Ojāra Vācieša pamatskolas skolotājiem. “Paldies arī Smiltenes vidusskolas skolotājiem, kuri  mūs visus turpina izglītot!

Atnākot no maza lauku ciematiņa uz Smilteni, pirmajos divus mēnešos bija jāpierod pie tā, ka skolas gaitenī un klasēs ir daudz skolēnu, citi skolotāji, viss jauns. Taču skolotāji, visi skolas darbinieki ir laipni un pretimnākoši, visu var sarunāt. Vidusskolā mācās vairāki skolēni no Gaujienas. Ir tik jauki skolas gaitenī satikt kādu, kuru pazīsti jau ļoti sen, pasmaidīt viņam pretī un pateikt kaut vai tikai: “Čau!”

Man iejušanās vidusskolā bija vieglāka arī tāpēc, ka ar daudziem Smiltenes jauniešiem jau trīs gadus spēlēju vienā orķestrī.

Kad mācījos Gaujienā, uz mūsu skolu atbrauca ciemos vidusskolēni. Parādīja prezentāciju par skolu, uzdāvināja mums mazas dāvaniņas, visi parunājāmies… Tas bija ļoti mīļi. Atceroties, cik man pašai bija svarīga šī satikšanās un parunāšanās, ierosināja Smiltenes direktorei Ilzei Verginai kopā ar vidusskolēniem apciemot tagadējos Gaujienas Ojāra Vācieša pamatskolas 8.un 9.klašu skolēnus. Viņai šī ideja ļoti patika.”

Cenšas ņemt pretī visu, ko piedāvā Smiltene

“Atnākot uz Smilteni, centos ņemt pretī visas piedāvātās iespējas,” stāsta Ance. “Pirmajā semestrī muzicēju arī skolas vokāli instrumentālajā ansamblī “Forward”. Šobrīd tam vairs nepietiek laika. Tuvojas pašdarbības kolektīvu skates, intensīvi gatavojamies dziesmu svētkiem. Taču joprojām dziedu korī “Lido” un darbojos Smiltenes vidusskolas jauniešu pašpārvaldē, kas arī paver labas izaugsmes iespējas.

Kopā ar Kasparu Pakuli vadījām erudīcijas konkursu “Es mīlu tevi, Latvija!” Arī iepriekšējā skolā man ļoti patika vadīt pasākumus. Domāju – jaunā vietā iejusties vieglāk, ja esi atvērts un ņem pretī to, ko tā piedāvā. Uzskatu, ka jauniešiem Smiltenē ir ļoti daudz iespēju – var sevi pilnveidot mūzikā, vizuālajā mākslā, teātrī.

Jau pavisam drīz vidusskolēni varēs pārcelties uz jaunajām, skaistajām kopmītnēm. Es dzīvoju pie krustvecākiem, kur jūtos kā mājās. Bet tiem, kuriem šādu iespēju nav, kopmītnēs būs ļoti jauki.”

“Mēs – desmitie – esam nešķirami!”

Ienākt jaunajā vidē Ancei ļoti palīdzējis arī 10.klašu saliedēšanās pasākums atpūtas kompleksā “Trīssaliņas”. “To, kā tas mūs saliedēja, varēja redzēt arī 1.septembrī, kad katra klase gāja atsevišķi, bet desmitos vairs nevarēja izšķirt. Abas skolotājas gāja blakus un mēs – abu klašu skolēni – tāpat. Mums patiešām ir ļoti labas attiecības. Kopā gatavojāmies Aerobikas festivālam. Arī tā ir ļoti skaista šīs skolas tradīcija. Tagadējā 12.klasē mācās pieci skolēni no Gaujienas, kuriem mamma kādreiz bija klases audzinātāja. Vairākus gadus abas braucām skatīties, kā viņi uzstājās. Jau toreiz mums abām šis pasākums ļoti patika, bet šogad, kad uz skatuves kāpu pati, tā bija vēl īpašāka sajūta.

Ļoti jauks pasākums, kas arī palīdzēja vairāk iepazīt skolasbiedrus un skolotājus, bija Literārā kafejnīca.” Ance  tajā uzstājās ar stāstu par dvēseles melodiju, kas ieskanas līdz ar cilvēka piedzimšanu un dzīves noslēgumā ieved viņu lielajā klusumā.”

Ar mūziku “uz tu” jau kopš mazotnes

Ance skaidri zina, ka pēc vidusskolas noteikti mācīsies augstskolā, bet ko konkrēti, pagaidām vēl domā. Iespējams, izvēlētā specialitāte būs saistīta ar mūziku. “Jau no mazām dienām man ļoti patīk dziedāt. Mamma ir mūzikas skolotāja, mums mājās ir klavieres. Arī kad biju pavisam maziņa, man ļoti patika atvērt klavieru vāku un paspēlēt. Vairākas reizes esmu piedalījusies mazo vokālistu konkursā “Cālis”. Biju ļoti laimīga, kad sešu gadu vecumā ieguvu titulu “Novada Cālis”.

Vienā Gaujienas mūzikas un mākslas skolas koncertā divas meitenes ļoti skaisti spēlēja flautu. Man tas tā patika, ka iečukstēju mammai ausī: “Es arī gribu spēlēt flautu!” Lai pieteiktos flautas programmā, vajadzēja pagaidīt līdz astoņu gadu vecumam. Sāku ar pikolo flautiņu, pēc tam pārgāju uz lielo flautu. Man bija ļoti brīnišķīga skolotāja – Aija Krūze, pie kuras braucu uz Smilteni. Vasarās regulāri piedalījos nometnē “Vītolēni”. Kopā ar ģimeni vienmēr apmeklējam Mūzikas dienas Jāzepa Vītola “Anniņās”. Tās Gaujieniešiem ir ļoti īpašas – kā mazie Latvijas dziesmu svētki.

Esmu piedalījusies arī konkursā “Vidzemes talanti”. Pirmajā kārtā vajadzēja nosūtīt video. Tieši tobrīd salauzu kāju un bija ļoti grūti nostāvēt. Taču sasparojos un to brīdi, kamēr spēlēju, izturēju. Mani uzaicināja uz finālu, kurā uzvarētājiem  galvenā balva bija spēlēt ar Vidzemes kamerorķestri. Šī uzstāšanās man vienmēr asociēsies ar ļoti jaukām atmiņām.”

Dzīvot tā, lai nav jānožēlo

Ances moto ir  – Dzīvot tā, lai vēlāk nekas nav jānožēlo. “Uzskatu, ka dzīvei vajag izvirzīt daudzus mērķus, augstu latiņu un pie tās arī turēties. Arī attiecībā uz mācībām. Tāpēc jau visi esam iestājušies vidusskolā, lai mācītos!”

Ances mīļākie mācību priekšmeti ir vēsture un ģeogrāfija.”Man ļoti patīk arī latviešu valoda, literatūra, ķīmija, filozofija, kulturoloģija un  psiholoģija. Pirmajā semestrī liels notikums bija arī piedalīšanās konkursā “Kultūras kanons, radošā un mana brīvība”. Es žūriju iepazīstināju ar sava novadnieka Jāzepa Vītola personību un daiļradi, kas visspilgtāk atklājas viņa darbā “Gaismas pils”. Savukārt gaujieniete Linda Amanda no 12. a klases bija sagatavojusi ļoti interesantu darbu par Ojāru Vācieti un viņa dzejas krājumu “Si minors”. Kopā ar skolasbiedriem braucām uz Gaujienu, filmējām kadrus no “Anniņām” un Ojāra Vācieša īpašajām vietām. Žūrijai ļoti patika mans stāsts par Jāzepa Vītola prototipu “Jāni Krišjāni. Maziņa biju pārliecināta, ka viņš ir Jāzeps Vītols. Kad Mūzikas skolā man mēģināja iestāstīt, ka Jāzeps Vītols ir miris, es teicu: “Nē, viņš staigā pa Gaujienu!” Viņa vizuālais tēls, žesti, runas stils tik ļoti atgādina pazīstamo komponistu un Mūzikas akadēmijas pirmo rektoru! Jānis Krišjānis arī ļoti bieži lieto Jāzepa Vītola teicienu “Gaujiena – tā ir mana paradīze!” Domāju, ka daudzi gaujienieši par savu dzimto pusi domā tāpat.

Mazs cinītis gāž lielu vezumu

Mazos ciematiņos jaukākais ir tas, ka cilvēki ļoti aktīvi iesaistītās pašdarbībā. Tas nekas, ka esam maz, bet ir vien jāpiekrīt pazīstamajam teicienam: “Mazs cinītis gāž lielu vezumu.” Daudzi Gaujiena skolēni ar ļoti labiem panākumiem piedalījušies dažādos konkursos un olimpiādēs, uzvarējuši tajās.”

Ance uzvarējusi divos Latvijas mēroga konkursos. “Pirmais bija konkurss “Cilvēki – Latvijas novadu dārgumi”, kuram rakstīju par Gaujienas mūzikas skolas direktori Ilzi Dāvi. Tajā balva bija ceļojums uz Eiropas Parlamentu Briselē. Par labiem panākumiem otrā konkursā, kurā piedalījos piektajā klasē, –  “Vēsture ap mums” tiku uzaicināta ciemos pie Latvijas toreizējā prezidenta Andra Bērziņa. Konkursa veidotāji bija uzzinājuši, ka es esmu piedalījusies arī dažādos dziedāšanas konkursos, un mani palūdza kaut ko nodziedāt. No šī pasākuma man saglabājies ļoti mīļš video, kurā redzami konkursa laureāti un es fonā dziedu.”

Par dzīves lielāko vērtību Ance uzskata ģimeni. “Vecāki mani ļoti visā atbalsta. To jau uzreiz var redzēt – ja cilvēkam mājās iet labi, viņš ir smaidīgs un atvērts. Cenšos to mīļumu, ko man dāvājuši vecāki, dot tālāk. Ja, ejot garām poliklīnikai vai pansionātam, redzu kādu bēdīgu cilvēku, pasmaidu viņam. Varbūt vismaz kādu mazu ceļa gabaliņu viņš aizmirsīs par savām bēdām un atcerēsies, ka kāds viņam vienkārši tāpat vien pasmaidījis. Domāju: ja mēs visi censtos būt pozitīvi un izturēties labi arī pret svešiniekiem, tad arī pasaule būtu labāka.”

Teksts: Baiba Vahere

Foto: no Ances Pakalnes personiskā arhīva