9. un 12. klašu skolēni atvadījušies no skolas ierastā zvana

13.maijā 9. un 12. klašu skolēni, atvadoties no skolas ierastā zvana, atskatījās uz Smiltenes vidusskolā pavadīto laiku. Jaunieši, klausoties kino melodijas, atsauca atmiņā skolas gadus, kas bijuši dažādu žanru cienīgi, kopumā veidojot krāsainu un emocionālu stāstu.
“Aizvadīts vēl viens neparasts mācību gads, kurā slēpāmies gan aiz ekrāniem, gan aiz maskām. Nu esam nonākuši brīvā, priecīgā pavasarī, kurā piedzīvots ne viens vien kino vērts notikums,” klātesošos uzrunāja pasākuma vadītājas – 11. klases skolnieces Nora Vīvuliņa un Kristiāna Kļaviņa. “Priekšā eksāmeni un arī tas būs vesels seriāls ar  negaidītiem pavērsieniem.  Taču galu galā visi pārbaudījumi reiz noslēdzas un dzīve, kas kādu brīdi atgādinājusi kino, atkal kļūst vienkārši par dzīvi. Ilgu un laimīgu. Ja Aerobikas festivāla ietekmē vēl pakavējamies kino līdzībās, tad zinām, cik liela nozīme ir scenārijam. Pat kino balvas tiek pasniegtas par labāko scenāriju. Vārdiem ir liels spēks. Tie var mainīt kāda dzīvi, motivē un iedvesmo.”

“Es jums visiem no sirds novēlu gaišu un priecīgu šo dienu!” 9. un 12. klašu skolēnus uzrunāja Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina. “Kino, kam šogad bija veltīts viens no gaidītākajiem pasākumiem mūsu skolā – Aerobikas festivāls,  var būt tik dažāds – vēsturisks, analītisks, arī nežēlīgs. Viss atkarīgs no tā, ko vēlamies tajā saskatīt. Līdzīgi kā fotografējot, varam pietuvināt attēlu, ko gribam iemūžināt, un pēc tam vajadzības gadījumā nogriezt to, ko nevēlamies redzēt. Tāpat varam raudzīties arī uz dzīvi. Ņemot vērā savas zināšanas, pieredzi un to, ko tajā vēlamies sasniegt. Šogad jums, devītie un divpadsmitie, pirmoreiz nevēlēšu veiksmi. Ja jums ir zināšanas, ja esat izdarījuši to, kas bija jāizdara, tad tālāk ar savu pārliecību un stiprumu, ņemot vērā labāko, ko jums iedevuši skolotāji, sasniegsiet to, ko vēlaties sasniegt. Kino industrija ir milzīga. Iespējams, kāds no jums tajā būsiet. Dzīve šobrīd ir ļoti neparedzama, sarežģīta un reizēm ne no mums atkarīga. Taču agri vai vēlu ieraugām patiesību. Kādreiz, runājot kino līdzībās, tas notiek, attēlu pietuvinot, citreiz – mazliet atkāpjoties, uz notiekošo paraugoties no lielāka attāluma.  Lai jums visiem izdodas sasniegt to, ko vēlaties!

Paldies skolotājiem, kuri šajā grūtajā gadā izdarījuši maksimālo, ko varēja izdarīt!”

Pēdējā zvana pasākumā, sakot paldies par draudzību un iespēju šo laiku būt kopā, atvadījāmies arī no ukraiņu skolotājas Katrīnas Zarembas, kura 13. maijā atgriezās savā dzimtajā zemē Ukrainā.

Katram no 9. un 12. klašu skolēniem Smiltenes vidusskolā pavadītais laiks asociējas ar ko citu. Kāds to salīdzina ar skrejceļu nākotnei, cits šeit juties kā taurenis kūniņā. Jauno skolas zāli un skolotāju sirdis vēl ilgi sildīs skolēnu pateicība un mīlestība pret šo vietu, ko tikpat grūti izteikt vārdos kā to, ko piedzīvo asns, gaidot savu uzplaukšanu…

Viņi visi reiz bijuši pirmklasnieki, kuriem kādreiz pasaule šķita nesamērīgi liela. Šajos gados viņi iemācījušies drošiem soļiem doties pasaulē pretī jauniem izaicinājumiem un vajadzības gadījumā, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, pārrakstīt vienu otru scenāriju. Taču, kā teica Nora un Kristiāna, brīnumvērta ir iespēja apstāties un atskatīties uz sevi kā pavisam mazu pirmklasnieku. To dēvē par deja vu – reiz piedzīvotu mirkli, kas piepeši atgriežas. Tu atkal esi pirmklasnieks, tikai skolas zvans skan nevis pirmo, bet pēdējoreiz…

Lai ikvienam izdodas atrast savu ceļu un aicinājumu! Kā teica 9. d klases skolniece Jasmīna Pakalne: “Sirds vienmēr zina savu mērķi un sāk ceļu ātrāk, nekā plaukstas uz durvju roktura.”

Pasākumā dziedāja 8. un 11. klašu ansamblis.

Paldies pirmo klašu skolēniem un viņu skolotājiem, visiem, kas parūpējās par īpašu pēdējā zvana izskaņu Smiltenes vidusskolā!

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Jānis Ūdris