Smiltenē viesojās “Staburaga bērni”!

Smiltenes vidusskolas trešo, ceturto, piekto un sesto klašu skolēni iniciatīvas “Latvijas Skolas soma” ietvaros janvārī Smiltenes pilsētas kultūras centrā apmeklēja Valmieras Drāmas teātra izrādi “Staburaga bērni”.

Kādam, skatoties aktieru Aigara Apiņa un Jāņa Znotiņa brīnišķīgajā saspēlē, tā bija pirmā iepazīšanās ar diviem draugiem – Janci un Marču, kuru patieso un skaisto draudzību pirms vairāk nekā simts gadiem vienā no izjustākajiem bērnības un neskartās Staburaga dabas attēlojumiem latviešu bērnu literatūrā aprakstīja Valdis.
Vairāki skolēni, kuri jau bija lasījuši stāstu, atzina, ka tas ir viens no viņu iemīļotākajiem latviešu autoru darbiem. Tāpat kā viņu mammai, tētim, vecmāmiņai un vectētiņam…
Laika gaitā mainās mode un tehnoloģijas, bet būtiskākās vērtības, tāpat kā vecākās paaudzes cilvēku atmiņā Liepavots un Staburags, paliek nemainīgas. Tad, kad uz dzīves skatuves paliekam bez dekorācijām, pārsteidzošiem krāsu un skaņu efektiem – ieraugām to skaistāko un svarīgāko, pēc kā vairāk par visu ilgojas ikviena sirds…
Trešās klases skolēniem Mikam un Unai izrādē visvairāk paticis, kā aktieri, iejūtoties Janča un Marča lomās, spēlējušies. Arī viņi tagad guvuši daudz jaunu ideju, kā var interesanti pavadīt brīvo laiku bez rotaļlietām un mobilā telefona.
Daudzi bērni atzina, ka izrādē bijis ļoti jautri.
Kāda pēc bērnu domām ir laba izrāde? – “Jautra un interesanta,” domā trešklasnieki, neslēpjot arī to, ka tad, kad Jancim un Marčam, saskaņā ar izrādes scenāriju, bija jāšķiras, viņiem acīs bijušas asaras.

Par draudzību un priecīgo līdzdarbošanos

 Ceturtās klases skolniecēm Esterei, Alisei un Sanijai izrādē redzētais licis aizdomāties par to, cik liela vērtība ir skaista un patiesa draudzība. Viņas iesaka “Staburaga bērnus” noskatīties visiem skolēniem. Tāpat kā – novērtēt to, ka ikviens no mums, liekot lietā iztēli, var radīt savu pasauli, kurā vienmēr ir interesanti un jautri. Arī bez grezniem tērpiem un krāšņām dekorācijām.
Vairāki bērni atzina, ka ļoti paticis, ka aktieri viņus aicinājuši līdzdarboties, nevis būt tikai pasīvu vērotāju lomā.
“Vajag vairāk laiku pavadīt kopā ar draugiem, nevis tik daudz “sēdēt telefonos”,” pēc “Staburaga bērnos” redzētā secina Karīna no sestās klases.
“Zināju, par ko būs izrāde, bet nezināju, kā tas viss būs,” atzina Emīls no piektās klases. Arī viņš, tāpat kā Karīna, uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai tev būtu draugs, kuram var uzticēt noslēpumus, kurš nepamet bēdās un kuru var uzaicināt ciemos, lai nav garlaicīgi. Skatoties izrādi, Emīls atcerējies, ka nav sen bijis makšķerēt, jo tētim ļoti daudz jāstrādā. Bet aina par putnu ligzdiņu, kuru izrādes galvenie varoņi tik ļoti sargāja, puisim atsaukusi atmiņā paša reiz piedzīvoto. “Mežā nejauši ieraudzīju no ligzdas izkritušu putnēnu, bet to neaiztiku. Zināju, ka nedrīkst…”
Sestās klases skolēni pirms izrādes skolā pārrunājuši to, kas ir Staburags un ko daudziem latviešiem nozīmē Liepavots un Staburags, par kuru savā darbā raksta Valdis. Bērni sarunās priecīgi dalījās iespaidos, ko guvuši pie Raunas Staburaga.

Sākumā nezinājām, kurš būs Marčs, kurš – Jancis

“Pašā sākumā, kad izrāde vēl tikai tapa, īsti nezinājām, kurš no mums būs Jancis, kurš – Marčs,” atzīst Valmieras Drāmas teātra aktieris Aigars Apinis. “Lomu sadalījums, tāpat kā viss pārējais izrādē, notika lēnām, pakāpeniski un dabiski.” Aktierim no gatavošanās izrādei visvairāk atmiņā palikuši pāris mēģinājumi Skype. “Abi bijām saslimuši, bet ilgāk gaidīt vairs nevarēja. Tā ieslēdzām datorus un mēģinājām! Es tobrīd atrados savās mājās Valmierā, Jānis Znotiņš – Ogrē.”
Dziļi sirdī arī Aigarā Apinī pašā ir kaut kas no mazā Marča. Iejūtoties viņa lomā, aktieris atcerējies savas bērnības vasaras lauku mājās Staicelē. Daba aktierim joprojām ir spēka avots, kurā veldzējoties vieglāk sakārtot domas un izvērtēt būtiskāko. “Vienīgi ar bērnības draugiem gan neizveidojās tik tuvas attiecības kā lugā Jancim un Marčam. Pieaugot, laika gaitā mainoties pašam, mainījies arī tuvāko cilvēku loks.”

Atturīgais koptēls – lielākais ieguvums

Izrāde “Staburaga bērni” Aigaram Apinim lieliski palīdzējusi noformulēt to, ko viņam nozīmē teātris. “Pamatā tas ir aktieris un viņa fantāzija. Nekas vairāk nav vajadzīgs.
Sākumā Jānis Znotiņš izrādē centās ieviest dažādus rekvizītus, bet es stingri turējos pretī. Manuprāt, šis atturīgais koptēls bija izrādes lielākais ieguvums, ar ko vēlamies pateikt bērniem – lai pilnvērtīgi un interesanti pavadītu laiku, nav nepieciešams daudz rotaļlietu vai citu, par vecāku naudu nopērkamu mantu. Tu vari spēlēties ar visu, kas ir tavā tuvumā.”

 Uz Smiltenes vidusskolu vienmēr brauc ar prieku!

Aigars Apinis jau piekto gadu vada Smiltenes vidusskolas teātra pulciņu. Laimīgi par šo sadarbību ir gan vidusskolēni, gan aktieris. Jaunieši novērtē Aigara pieredzi. Savukārt viņam atrašanās skolas vidē palīdz labāk izprast to, kā pasauli uztver mūsdienu skolēni, kuri ļoti daudz laika pavada telefonos. Teātra pulciņā tos visi noliek maliņā, ļaujoties iztēlei un spēlei, kas palīdz gan labāk izzināt sevi, gan apkārt notiekošo. Aktierim patīk ļaut jauniešiem nodoties radošajam procesam un iztēloties lietas, kas neatbilst stereotipiem, vispārpieņemtajiem uzskatiem par to, kas ir labs.
“Arī paši jaunieši sarunās atzinuši, ka viņiem šajās nodarbībās visvairāk patīk tas, ka tajās tiek dota iespēja paskatīties uz pasaulē notiekošo plašāk, nevis noteiktu rāmīšu vai kastītes ietvaros,” stāsta Aigars Apinis. “Uz Smiltenes vidusskolu vienmēr braucu ar lielu prieku. Mums ir tāda laba enerģijas apmaiņa. Te valda ļoti radoša un patīkama atmosfēra!”

Bērnus nevajag kušināt!

“Staburaga bērni” piedzīvojuši daudzas viesizrādes. Aigaram Apinim ļoti patīk tas brīdis, kad izrāde tikko beigusies, skatītāji aplaudē, zālē ieslēdz gaismas un aktieri ierauga savus skatītājus un viņu patiesās emocijas. Viņš priecājas, ja bērni uz teātri atnākuši kopā ar vecākiem. Kā skaistāko paldies par savu, izrādē ieguldīto darbu aktieris uzskata to, ja kādu tas rosinājis aizdomāties par vērtībām, uz kurām balstās šī pasaule, vai arī teātrī redzētais mudinājis vairāk laika pavadīt kopā ar saviem mīļajiem.
“Kā man patīk dzirdēt zālē smieklus! Ne vien bērnu, bet arī vecāku. Nevajag mazos kušināt! Ļaujiet viņiem paust savas emocijas, neapslāpējiet tās! Izrādes sākumā apzināti radījām situācijas, kas rosināju bērnus kļūt atvērtākiem un līdzdarboties. Neuztraucieties par to, ka viņi pa daudz “satrakosies”. Mēs tiksim ar to galā!”

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Baiba Vahere, no Aigara Apiņa personiskā arhīva