Asina prātu sportojot

Orientēšanās sports viņām ir dzīvesveids. Pasaules skolēnu čempionātā orientēšanās sportā Otepē (Igaunija) izcīnījušas otro vietu kopvērtējumā, viņas ne mirkli nesēdēja uz lauriem. Pagājis tikai mēnesis, bet Agnese Jaunmuktāne jau izcīnījusi arī sudraba medaļu Latvijas čempionātā garajā distancē (W-16 grupā), vienlaikus nopelnot iespēju pārstāvēt Latviju Eiropas jauniešu čempionātā Baltkrievijā. Anda Jaunmuktāne Latvijas čempionātā garajā distancē ieguva bronzas medaļu. Šie panākumi viņām nebūt nav vienīgie…

Smiltenes vidusskolas audzēknes Agnese un Anda Jaunmuktānes pārstāvēja Latviju arī Baltijas čempionātā Rougē (Igaunija). Tur godalgotas vietas neieguva, bet arī nopelnītā iespēja tikt uz šīm sacensībām ir liels gods un laba pieredze.
1.un 2. jūnijā sportistes ar labiem panākumiem piedalījās 2019. gada orientēšanās čempionātā sprinta distancē Limbažos. Agnese pirmajā dienā izcīnīja 2. vietu individuālajā vērtējumā. Otrajā sacensību dienā smiltenietes startēja jauktajā stafetē, kopā ar puišiem. Tas bija grūtāk, taču komanda tik un tā iekļuva pirmajā sešniekā.
Šonedēļ visas nedaudz atpūšas, bet jau nākamnedēļ atsāksies treniņi. To grafiks vasaras mēnešos ir spraigs – trīs četras reizes nedēļā treniņi, bet sestdienās un svētdienās – sacensības. Priekšā daudz jauniem izaicinājumiem bagāta vasara…
Jūnija beigās Agnese Jaunmuktāne dosies uz Eiropas jauniešu čempionātu Baltkrievijā, Grodno. Anda Jaunmuktāne, Madara Celma un Elīza Zeiļuka gatavojas vasaras centrālajam notikumam Latvijas orientēšanās dzīvē – sacensībām “Kāpas 2019 Orientēšanās trīsdienas”.
No 5.-7.jūlijam Agnese, Anda un Madara pārstāvēs Smiltenes novadu Latvijas Jaunatnes olimpiādē Jelgavā.

Veiksmei jāsniedz motivāciju augt!

Par audzēkņu veiksmīgi iesākto orientēšanās sporta sezonu no sirds priecājas arī trenere Liene Brūvele. “Bērniem gan vienmēr atgādinu – godalgota vieta vēl nenozīmē, ka esiet sasnieguši savu augstāko rezultātu. Pats bīstamākais, kas var notikt tad, ja godalgas nāk viena pēc otras, – pazaudēt uzvaras garšu. Tad izaugsme apstājas.”
Trenere pēc katrām sacensībām kopā ar audzēkņiem rūpīgi izanalizē paveikto. “Laiks pret sportistiem ir nesaudzīgs. Vienām sacensībām seko nākamās un sabiedrība vēsturi ātri aizmirst. Daudzi jaunieši nezina, ka arī es esmu startējusi Pasaules skolēnu čempionātā orientēšanās sportā Portugālē, kur kā izlases komanda kopvērtējumā ieguvām pirmo vietu.“

Prioritāte – audzēkņi

Šobrīd Lienes prioritāte ir būt trenerei. Viņa ir orientēšanās sporta trenere Smiltenes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skolā un strādā par sporta skolotāju Smiltenes tehnikumā. Liene ir arī šīs skolas absolvente.
“Vienā brīdī sapratu – ja pati aktīvi sportošu un piedalīšos sacensībās, tad cietīs audzēkņi, kuri aug un līdz ar to prasa aizvien lielāku uzmanību. Izvēlējos par labu viņiem. Savas medaļas un uzvaras esmu izcīnījusi jau bērnībā un skolas laikā. Līdzīgu apsvērumu dēļ atteicos arī no direktora vietnieces darba Smiltenes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Ja ko daru, tad cenšos to darīt ar pilnu atdevi. Negribu, lai kādā brīdī cieš darba kvalitāte. Tāpēc sportoju tikai savam priekam. Ja piedalos sacensībās, tad galvenokārt tikai tādēļ, lai labāk varētu izanalizēt distances ar jauniešiem,” stāsta trenere. “Rezultāti joprojām nav slikti, bet tie man vairs nav svarīgākie.” Šogad trenere veiksmīgi startējusi orientēšanās sacensībās “Kurzemes pavasaris”, kā arī cenšas dot savu devumu stafetēs.
Lienes ikdiena ir ļoti piesātināta, bet, neraugoties uz to, viņa atradusi arī kādu vaļasprieku, kuram nododoties, atpūšas no visa, kas saistīts ar sportu. Nu jau gadu Liene dejo Blomes tautas deju kolektīvā “Atspēriens”.

Veiksmes formula

Treneres veiksmes formula? “Līdz pirmajam kontrolpunktam jāatbrīvojas no stresa un jāsaprot karšu zīmētāja stils. Ja pirmo punktu paņem labi, tad, visdrīzāk, arī pārējā distance būs veiksmīga. Protams, vienmēr ir nianses, kuras nevaram ietekmēt – laikapstākļi, ceļā sastaptie dzīvnieki, kam nedrīkst ļaut novērst uzmanību no galvenā. Atslābt var tikai tad, ka esi atzīmējies finišā un nolasījis rezultātu.
Patiesībā jau gandrīz katra distance prasa kaut ko sevī pārvarēt. Mežā tu ļoti daudz cīnies pats ar sevi un savu raksturu. Atziņa nr.1 – ja esi kļūdījies un apmaldījies – atgriezies tuvākajā vietā, kurā varēji pateikt, kur atrodies.  Kļūdās visi, arī es ar visu savu pieredzi. Kļūdas reizēm piemeklē arī tad, ja pārāk sapriecājas – o, vairs palikuši tikai pēdējie kontrolpunkti. Un tad sākas… Šādos brīžos svarīgi saglabāt vēsu prātu, nomierināties un turpināt iesākto, kamēr nonāc līdz finišam.
Reiz, skrienot pa Polijas mežiem, 30 m attālumā satiku mežacūku ar bērniem… Apstājos, sastingusi stāvēju, cūka mierīgi aizgāja pa priekšu, sivēni rindiņā aiz viņas. Bieži man pa priekšu skrējušas stirnas, bet par tām īpaši neuztraucos. Ir bijis arī tā, ka pēkšņi redzu – 50 m attālumā stāv alnis. Abi skatāmies viens uz otru… Kamēr domāju, ko darīt, viņš cēli pagriezās un aizgāja…
Sportā ļoti daudz var izšķirt dažas sekundes. Par vienu no savām lielākajām veiksmēm uzskatu panākumus Eiropas jauniešu čempionātā Polijā, kur stafetēs ieguvām 4.vietu, bet individuālajā distancē biju 13. Dažreiz grūti izšķirties – teikt jaunietim to, ka viņam ir visas cerības iegūt godalgotu vietu vai neteikt. Katram tas ir citādi. Man ir svarīgi zināt. Toreiz, Polijā, pietrūka tikai četras sekundes un stafetēs iegūtu trešo vietu. Man neviens to nepateica un līdz ar to beigās nebiju izplānojusi pareizo taktiku.”
Kāds orientieristam ir ideāls skrējiens? – “Kad tu brīvi skrien, izjūtas tādas pašas kā lidojot, kontrolpunkti paši nāk pretī un zini – būs labs rezultāts. Noskrienot saproti: esi izdarījis visu, ko varēji. Taču šādu skrējienu nav daudz… Nevienam.”

Orientēšanās sportam draudzīgs novads

“Gatavošanās lielāka mēroga sacensībām parasti sākas jau vismaz gadu vai pat divus gadus iepriekš,” stāsta trenere. “Zinām, kādā apvidū būs sacensības un izvēlamies tam atbilstošas treniņu vietas. Igaunijas reljefs ir ļoti līdzīgs Latvijas. Spēku un izturību, lai orientētos kalnainākos apvidos, trenējamies Pilskalnā un Niedrāja mežos. Baltkrievijā, kur notiks Eiropas jauniešu čempionāts, sacensību apvidus būs līdzīgs kā Brantos, Kapusilā un Cēsīs. Līdz ar to varam trenēties tepat netālu.
Smiltenes novads orientēšanās sportam ir ļoti pateicīgs, jo mums ir daudz orientēšanās karšu un tās ir dažādas. Ja vajag, aizbraucam uz Rīgu un paņemam klāt t.s. mazo reljefu. Jaunietes divus gadus piedalījās arī treniņnometnēs Slovākijā, kur trenējās kalnos.”

Viss sākās tā…

“Viss sākās tā – kopā ar māsu un mammu iepirkušās, nācām laukā no veikala “TOP” un pie ziņojumu dēļa ieraudzījām aicinājumu uz orientēšanās sporta treniņiem. Mamma ierosināja pamēģināt un tā esam šeit,” par savu un māsas ceļu uz orientēšanās sportu stāsta Agnese Jaunmuktāne. “Ir bijuši periodi, kad māsai veicas labāk un es sāku šaubīties: vai man ir jēga trenēties? Taču šīs izjūtas ātri pāriet. Protams, ka ir jēga, jo ar katru reizi veicas aizvien labāk,” papildina Agneses dvīņu māsiņa Anda Jaunmuktāne. Abas ar smaidu atceras, kā pēc pirmā treniņa nākot laukā no meža, viņas gaidījuši satraukušies vecāki. “Viņiem toreiz tās divas stundas šķita ļoti daudz. Bija jau iztēlojušies, ka esam apmaldījušās.
Pa šiem gadiem, protams, gadījies arī apmaldīties, bet viss vienmēr beidzas labi. Ja nejūtamies droši, skrienam vairākas kopā. Kad pavisam nezinām, ko darīt, zvanām trenerei. Viņa šo apvidu tik labi pazīst, ka gandrīz vienmēr uzreiz var palīdzēt. Taču pamazām mācāmies ar visu tikt galā pašas.”

Treniņos vienmēr ir jautri!

“Par iespēju trenēties uzzināju no skolasbiedrenēm. Vēl tagad atceros pirmo treniņu – ar kartēm rokās skrēju pilsētu un neko nesapratu,” atceras Madara Celma. “Zīmīgi, ka pirmoreiz orientējos mežā tieši savā desmitajā dzimšanas dienā. Draudzenes, kuras mani toreiz aicināja, vairs netrenējas, bet es nespēju iedomāties savu ikdienu bez orientēšanās sporta. Man patīk, ka šajā sporta veidā svarīgs ne tikai spēks un fiziskā izturība, bet arī loģiskā domāšana, prasme tikt galā ar nestandarta situācijām un adekvāta rīcība paaugstināta stresa apstākļos. Šīs prasmes noderēs arī turpmākajā dzīvē. Tāpat – kopš trenējamies, jūtamies drošāk mežā. Patiesībā jau fiziskas aktivitātes svaigā gaisā svarīgas ikvienam. Ja netrenētos, diez vai sasparotos, lai tik bieži paskrietu pa mežu.”
Agnese, kad pabeigs vidusskolu, iespējams, mācīsies par sporta treneri. “Mūsu darba ikdiena, visticamāk, būs saistīta ar citu jomu, bet orientēšanās sports vienmēr paliks kā mīļš hobijs,” stāsta Anda Jaunmuktāne, Madara Celma un Elīza Zeiļuka. Jaunietes šajā sporta veidā visvairāk fascinē tas, ka tas nav vienveidīgs. “Katra distance ir citādāka. Pateicoties treniņiem un sacensībām, esam redzējušas daudzas tādas vietas, uz kurām citādi diez vai būtu aizbraukušas.”
“Sākumā, kad biju mazāka, gribēju iestāties volejbolā,” atceras Elīza. “Toreiz šādas iespējas nebija un tā aizgāju līdzi draudzenei uz orientēšanās sporta treniņu. Ar šo sporta veidu kādreiz aizrāvies arī mans tētis. Viņš kopā ar mani atsāka trenēties, tagad nedēļas nogalēs piedalās sacensībās.”
Elīza smejas, atceroties, kā pirmajos treniņos centusies saprast kartes apzīmējumus. “Taču Liene bija tik saprotoša, skrēja mums līdzi, visu paskaidroja. Arī tagad viņa reizēm nemanot skrien no muguras. Mēs satrūkstamies – domājam – interesanti zināt, kādu zvēru ieraudzīsim? Bet pretī stāv un smejas trenere. Treniņos mums vienmēr iet jautri. Nekad nav tā, ka gaidītu: kaut tie ātrāk beigtos! Ja ir grūti, tad visas čīkstam kopā.”
“Mums ir ļoti laba mikrovide. Meitenes savstarpēji sacenšas, ir konkurence, bet tā nav tāda, ka viens otram gribētu iezāģēt. Visu vienmēr varam izrunāt,” atzīst Liene Brūvele.

Individuālais komandas sporta veids

“Orientēšanās sports jau patiesībā ir tāds individuālais komandas sporta veids. Visu distanci pavadi viens, cīnies pats ar sevi, bet tajā pašā laikā ļoti svarīga arī komanda. Vienam etapam iespējams 101 variants. Grūti, ja nav neviena, ar ko to izrunāt. Mums visām ļoti patīk diskusijas pēc sacensībām, kurās katra dalās savā pieredzē, pārrunājām, kā būtu bijis skriet pareizāk… Brīžos, kad kādai paveras iespējas iegūt godalgotu vietu, karstākās līdzjutējas pārējās komandas meitenes.”
Agnese, Anda un Madara trenējas piecus, Elīza – četrus gadus. “Sacensībā, protams, svarīgi panākumi. Melotu, ja teiktu, ka nejutos laimīga, uzzinot, ka Pasaules skolēnu čempionātā vidējā distancē esmu ieguvusi otro vietu. Tāpat arī pagājušajā vasarā, kad izcīnīju pirmo vietu Baltijas čempionātā,” stāsta Agnese Jaunmuktāne. “Tomēr labi apzinos arī to, ka līdz augstākām uzvarām mums vēl augt un augt…”
“Strādājot ar šīm meitenēm, laika izjūta pazūd. Taču, kad tavs audzēknis stāv uz pjedestāla un nosauc arī trenera vārdu, acīs sariešas asaras, kaklā iesprūst kamols… Šādi brīži arī ir skaistākais paldies par to, ko kopā esam paveikušas!”

Teksts: Baiba Vahere

Foto: no Lienes Brūveles personiskā arhīva