Katra diena – ar savu uzdevumu

“Šis laiks nav tas vienkāršākais. Tāpēc ir tikai dabiski, ja kādā brīdī izjūtam vajadzību pēc iedrošinājuma un psiholoģiskā atbalsta,” uzskata Smiltenes vidusskolas psiholoģe Inese Rieksta, kura turpina konsultēt skolēnus un viņu vecākus attālināti. Šoreiz – psiholoģes ieteikumi, lai attālinātā mācīšanās, sociālā distancēšanās un raizes par nākotni nenomāktu prieku par pārsteigumiem, kurus mums joprojām dāvā katra jauna diena.

“Ikviens jūtas labāk un drošāk, ja viņa ikdienai ir zināma kārtība. Ārkārtas situācija agri vai vēlu beigsies, tomēr dienas režīms var palīdzēt pārmaiņas izdzīvot vieglāk,” uzskata psiholoģe.

Kārtība, kas palīdz justies harmoniski

“Mācoties un strādājot attālināti, dienas kārtība var nebūt tik strikta kā tad, kad gājāt uz darbu, skolu un pulciņiem. Pietiks, ja organisms pieradīs pie tā, ka pēc rīta tualetes pavingrosiet, pēc tam atvēlēsiet laiku brokastīm, izdomāsiet, ko darīsiet starpbrīžos un zināsiet, kad pienācis laiks doties laukā. Lai nav tā, ka sēdēšanu pie datora nomaina pasīva sēdēšana pie televizora vai sociālo tīklu apmeklējums,” iesaka Inese Rieksta.

“Cilvēks, kura dienas paiet haotiski, pusdienlaikā izkāpjot no gultas, iesākot darīt kaut ko vienu, to nepabeidzot, ķeroties pie nākamā darba, pidžamā nodzīvojoties līdz vakaram, sev nenodrošina ne vajadzīgās kustības, ne svaigu gaisu, ne sabalansētu darba un atpūtas režīmu. Nepaveiktie darbi vairo trauksmi un garastāvoklis kļūst aizvien nomāktāks. Tad vēl  ik pa laikam kaut kur izskan negatīvā informācija par epidēmijas gaitu un – kāds brīnums, ja drīz vien sevi piesaka veselības traucējumi.

Tāpēc būtiski kaut uz mirkli apstāties un izvērtēt, par kurām savas dzīves jomām joprojām varam būt noteicēji paši. Mēs nevaram mainīt ārējās lietas, piemēram, KOVID – 19 izplatību un norises gaitu, bet izdomāt katrai savai dienai kādu uzdevumu var ikviens.”

Nodarbes, kas sagādā prieku

“Brīžos, kad nejūtamies droši par nākotni, īpaši svarīgi neieslīgt skumjās par zaudēto un bailēs par to, kas notiks pēc mēneša, diviem vai trim. Jo mēs to tik un tā nezinām. Tāpēc daudz jēgpilnāk katru salīdzinoši mierīgo dzīves dienu izmantot, lai uzkrātu pozitīvās emocijas, izdarītu kādu sīkumu, kas mūs iepriecina,” iesaka psiholoģe. “ Šīs “rezervītes” palīdzēs tikt pāri grūtībām, kuras vēl var tikai nākt. Spēlējiet pagalmā ar ģimeni futbolu, basketbolu, brauciet ar riteņiem, dodieties pastaigās un priecājaties par to, kā mostas daba! Izmantojiet šo laiku, lai iemācītos ko jaunu (piemēram, uzlabotu digitālās prasmes, apgūtu jaunu galda spēli), būtu kopā ar ģimeni, izlasītu sen kārotu grāmatu!

Neļaujiet katru savas dzīves mirkli aizēnot ar negatīvu informāciju par lietām, kuras ietekmēt nav jūsu spēkos! Pietiks, ja ziņas par būtiskākajām aktualitātēm noklausīsieties vai noskatīsieties reizi dienā.”

Ja skolēnam ir mācīšanās un koncentrēšanās grūtības

“Ja skolēnam bijušas mācīšanās un koncentrēšanās grūtības līdz šim, tad arī tas tagad var ģimenē radīt papildu spriedzi. Jo īpaši tad, ja vecāki pa dienu darbā un, kad atnāk mājās, viņus sagaida dusmīgs skolēns, informācija par nepadarītajiem darbiem un pietrūkst zināšanu, lai bērnam sniegtu vajadzīgo atbalstu. Noteikti lielāka vecāku iesaistīšanās mācību procesā nepieciešama arī jaunāko klašu skolēniem. Ja to dažādu iemeslu dēļ nav iespējams nodrošināt, vislabākais risinājums – iespējami ātri par to informēt klases audzinātāju, kura ieteiks optimālo risinājumu. Galvenais – par savu problēmu neklusēt un kaut vismazākajiem solīšiem, tomēr to risināt.

Šajā laikā ar divkāršu sparu var sevi pieteikt problēmas, kuras līdz šim tika atrisinātas skolā ar konsultāciju un skolotāja palīga atbalstu. Taču skolēni minēto palīdzību var saņemt arī šobrīd. Tikai attālināti. Nepieciešamības gadījumā šādu atbalstu var lūgt arī skolēniem, kuriem agrāk to nevajadzēja.

Ja vecāki, pārnākot no darba konstatē, ka skolēns nav izmācījies, pirms sākt bārties lietderīgāk pajautāt:  Kas tev traucēja izmācīties? Ko tu nesaprati? Kā varu tev palīdzēt?” Skolēns līdz ar to jutīsies kā līdzvērtīgs sarunu partneris, kuram zināma daļa atbildības jāuzņemas arī pašam. Savukārt dusmas un pārmetumi parasti rosina ieņemt aizsardzības pozīciju, kas aizved pie tālākiem konfliktiem vai bērna noslēgšanās sevī.

Skolēniem, kuru ikdienā līdz šim dominējusi komunikācija sociālajos tīklos, nopietns izaicinājums var būt neskaidrību gadījumā piezvanīt vai uzrakstīt skolotājai. Arī šādā gadījumā – jo lielāku iedrošinājumu viņi saņems no saviem tuvākajiem cilvēkiem, jo ātrāk pārvarēs bailes un biklumu. Svarīgākais – neļaut bērnam “iestrēgt” negatīvā pašnovērtējumā – “Ak, ko nu es,” “Man jau nekas nesanāks,” “Esmu muļķis utt.”.  Skolēniem šobrīd pieejami tik bagāti interneta resursi, ka sev piemērotāko atbalsta formu, mācību rīkus, kas atvieglo mācīšanos, var atrast ikviens. Tikai, iespējams, ka bērnam vajadzīga gan tehniska, gan emocionāla palīdzība, lai tiktu ar jauno mācīšanās veidu galā.

Vecākiem, kuri konstatējuši, ka viņu skolēnam koncentrēties uz mācīšanos traucējušas datorspēlītes un nevēlamo interneta vietņu apmeklējumi, var palīdzēt interneta satura pārraudzības programmas. ”

Par vidi, kas rosina mācīšanos

“Ja bērns saka, ka mājas viņam neasociējas ar mācīšanos, tad vecākiem jāpalīdz tajās ieviest zināmas pārmaiņas. Ļaujiet, lai skolēns pats pasaka priekšā, kas viņam nepieciešams, lai vide rosinātu mācīties!

Var būt tā, ka, vienlaikus mācoties vairākiem skolēniem, viss neiet tik gludi kā gribētos. Vecākiem nav jājūtas vainīgiem par to, ka viņi neprot vadīt mācību procesu kā skolotāji, kuri to darīt mācījušies vairākus gadus augstskolā. Tāpēc tas ir tikai normāli, ja lūdzat padomu arī šādās situācijās.

Radušās problēmas pārrunājiet arī ar bērniem! Ļoti bieži palīdz jau tas vien, ja izrādāt vēlmi viņus atbalstīt un dažkārt vajadzīga vienkārši bērna emociju uzklausīšana, nosaukšana vārdā.

Ģimenēs spriedzi var radīt šaura dzīves telpa, kurā visiem jāuzturas daudz ilgāk, nekā ierasts līdz šim. Ko var ieteikt šādos gadījumos? – Vispirms jau – būt saprotošiem un pacietīgiem. Skaidrs, ka uzreiz tik radikālas lietas kā dzīves telpa, nevar izmainīt. Kādam nepieciešama lielāka klusuma deva, citam – mazāka, viens pēc dabas ir noslēgtāks, citam svarīgi regulāri ar kādu aprunāties. Pārējiem tas jārespektē un galvenais par savām vajadzībām runāt un meklēt risinājumus. Kā bīstama “granāta” ir neizrunātas un neīstenotas gan vecāka, gan bērna vajadzības, kas kādā brīdī var “eksplodēt” ar graujošu spēku.

Dienā ik pa laiciņam kāds var iziet laukā, svaigā gaisā pastaigāties. Par vietu, kur mazliet pabūt vienatnē, var izmantot arī virtuvi vai vannas istabu. Var vienoties – kad esmu savā stūrītī, pārējiem lūgums netraucēt.”

Aicina nekautrēties zvanīt un rakstīt

Inesei Riekstai šajā laikā justies labi palīdz prieks par dabas atmodu un iespēju būt kopā ar saviem mīļajiem. To pašu viņa iesaka izbaudīt arī visiem skolēniem un viņu vecākiem. Ja rodas kādas problēmas, psiholoģe rosina nekautrēties un zvanīt vai rakstīt. Ineses Riekstas tālruņa nr.: 28649864, e – pasts:  [email protected].

“Nepārmetīsim sev, ja ar saviem spēkiem vien kādu problēmu neizdodas atrisināt! Mani iepriecina, ka aizvien vairāk vecāki apzinās, ka ir svarīgi risināt grūtības savlaicīgi un meklē speciālistu palīdzību (logopēdu, psihologu, psihoterapeitu).  Svarīgi ir spert pirmo soli un piezvanīt vai uzrakstīt. Šajā laikā vairāk nekā jebkad agrāk daudzās jomās apzināmies, ka viens nav cīnītājs! Citreiz atliek par savu bēdu izrunāties un tā jau kļūst mazāka. Līdzko samazinās spriedze, cilvēks arī pats jau pavisam drīz spēj nonākt pie optimālā risinājuma. Ģimenes sistēmā katrs zobratiņš ir ļoti būtisks – līdzko vecākiem būs harmoniskākas domas, izjūtas un savstarpējās attiecības, ieguvēji būs arī bērni.”

Teksts: Baiba Vahere, foto: no Ineses Riekstas personiskā arhīva