Elīnas Kubuliņas – Vilnes “Vēstules tējas glāzē”

elina

Apsveicam skolas bibliotekāri Elīnu Kubuliņu – Vilni ar jaunā dzejoļu krājuma “Vēstules tējas glāzē” iznākšanu!

Krājums iznāca laikā, kad zied Elīnas mīļākie ziedi – ceriņi.
Dzeja Elīnai ir meditācija, saruna ar sevi un lasītāju. “Ja kādu tas, ko esmu uzrakstījusi, rosina uz mirkli aizmirst par ikdienišķām lietām un paskatīties uz šo pasauli plašāk, ar mīlošākām acīm, tad mans mērķis ir sasniegts,” atzīst Elīna. Šis viņai ir jau trešais dzejoļu krājums. Elīna bez dzejas nevar. Tāpat viņa nespēj savu dzīvi iedomāties bez fotografēšanas un laika, ko pavada kopā ar ģimeni.

Loģistikas speciāliste ar daudz vaļaspriekiem

Stāsts par dzejniekiem kā ļoti ēteriskām, no realitātes atsvešinātām būtnēm pilnīgi noteikti nav par Elīnu. Viņas pirmā specialitāte ir loģistikas speciāliste. Elīna prot sagatavot atskaites un viņai patīk arī darbi, kas prasa skrupulozu pieeju un loģisko domāšanu. Viņai ir svarīgi, lai vizuālais tēls atspoguļo viņas būtību. Un tikpat būtiska Elīnai ir arī skaista un sakārtota vide.
Elīnas ikdiena ir ļoti piesātināta. Katrs brīvais brīdis tiek izmantots kādam jaunam darbam vai vaļaspriekam. Bez jau minētā viņa labprāt  glezno, vēro dabu, ceļo, dodas laivu braucienos un izbraukumos ar motocikletu. Elīnai patīk lasīt, darboties pa dārzu un spēlēt galda spēles. Absolvējot Smiltenes mākslas skolu, viņas diplomdarbs bija pašas izdomāts galda spēļu komplekts.
Elīnas mīļākais žanrs ir ainava. Viņai ļoti patīk fotografēt putnus un tas arī fantastiski izdodas. Skolas gados viena no Elīnas mīļākajām grāmatām bija “Latvijas putni”. Daudzi viņai jautājuši, kā viņai izdodas tos tik tuvu pamanīt. Uz to Elīnai atbilde viena – ir jāzina, kur tie dzīvo!

Fotomedībās gatava kāpt uz jumta

Fotomedībās Elīna ir gatava kāpt arī uz mājas jumta. “Visvairāk žēl, ja kadrs “aizbēg”, kamēr skrienu pēc fotokameras vai mobilā telefona, tāpēc vismaz telefonu cenšos visur nēsāt līdzi.” Elīna ar lielu pietāti runā par leģendāro fotogrāfu Gunāru Bindi un pilnībā piekrīt viņa teiktajam: “Nav jēgas iztērēt lielus līdzekļus par aparatūru. Svarīgākais – ieguldīt laiku pašattīstībā. Daudz būtiskāks ir fotogrāfa skatījums un tas, ko viņš ar konkrēto fotogrāfiju vēlējies pateikt.” Elīnu foto mākslas pasaulē ieveda tētis, kurš kādreiz Smiltenes tehnikumā vadīja foto pulciņu un arī daudz filmēja. Kamēr tētis strādāja, Elīna kaut kur turpat tuvumā viņu vēroja un sapņoja: kad izaugs liela, arī viņa iemūžinās mirkļus, kuros notiek skaistas un interesantas lietas… Šis sapnis ir ar uzviju piepildījies. Smiltenieši varējuši Elīnas fotogrāfijas aplūkot vairākās izstādēs un viņas dabas foto – zalktītis ieguvis 10.vietu starptautiskā fotoamatieru konkursā.

Naktī, kamēr citi guļ…

Dzejoļu krājums “Vēstules tējas glāzē” Elīnai ir tikai maza apstāšanās, lai izvērtētu paveikto un ķertos pie nākamo ieceru realizēšanas. Un to ir patiesi daudz! Visās jomās.
Jauni dzejoļi pie viņas visbiežāk atnāk spēcīgu emociju iespaidā, vēlu vakaros, kad bērni – meitiņa Terēzīte un dēliņš Tomas guļ, kad mājās miers un klusums. “Tad arī parasti apstrādāju fotogrāfijas. Iedvesmu smeļos dabā, savās emocijās. Reizēm ir arī tā: apsēžos un vienā brīdī pārņem sajūta, ka man kāds it kā no augšas diktētu, kas jāraksta. Atliek tikai pierakstīt.”

Stāv un krīt par Smilteni

Elīna dzimusi, augusi un skolā gājusi Smiltenē. Viņa ir Smiltenes Centra vidusskolas (tagad – Smiltenes vidusskola) absolvente. “Par Smilteni stāvu un krītu. Taču, lai šo vietu novērtētu, tā pa īstam nenāk par ļaunu kādu brīdi padzīvot citur. Studiju gados un pēc tam arī prakses laikā dzīvoju Rīgā. Tur ir daudz izklaižu, izglītības un biznesa iespēju. Taču – ja gribi mieru un klusumu, tad jānāk uz Smilteni. Ļoti novērtēju šejienes  skaisto un sakārtoto vidi. Dzīvoju desmit minūšu gājienā no viena un piecpadsmit minūšu gājienā no otra ezera.”
Elīnai ļoti patīk  koki. Viņa domā, ka katram cilvēkam vajag savu koku… “Manējie ir – egles, priedes un paegļi.” Iegādājusies Gunta Eniņa grāmatu par dižkokiem, Elīna kopā ar vīru brauca ar tiem iepazīties. Viņai ļoti rūp to liktenis.
Tuvojoties Smiltenes simtgadei, Elīna skolēniem sarīkoja viktorīnu “Vai tu pazīsti savu novadu?” Tā bija viņas dāvana Smiltenei dzimšanas dienā. “Bērni septiņus mēnešus krāja punktus. Nākot pēc balviņām, daudzi teica: “Paldies, es tik daudz uzzināju par savu novadu!” Arī man pašai bija interesanti domāt jautājumus.”
Savai pilsētai dzimšanas dienā Elīna novēl laimīgus cilvēkus, kā arī – augt un pilnveidoties. “Pēdējos gados ir paveikts ļoti daudz infrastruktūras un vides sakārtošanā, bet Smiltenei ļoti vajadzētu arī izstāžu zāli un jaunas, plašākas telpas bibliotēkai.”

Interesējas par psiholoģiju un pēta melu teorijas

Vidusskolas laikā Elīna vienu brīdi apsvērusi domu studēt psiholoģiju. “Ļoti patika psiholoģijas stundas, ko vadīja direktore Ilze Vergina.” Elīnai patīk darbs ar cilvēkiem un viņi viņai bieži uzticas. Jo zina, ka to var darīt.
Elīnu aktīvi seko līdzi jaunumiem politikā un pēta melu teorijas. Tās, ar kuru starpniecību patērētājiem par bargu naudu tiek pārdots lietas, bez kurām mierīgi var iztikt. “Šī pasaule ir tik  ļoti koncentrēta uz materiālām vērtībām, uz naudu un varu, kā rezultātā cilvēki bieži aizmirst par būtiskāko. Pandēmijas laiks mums deva iespēja to visu pārdomāt un kādam arī palīdzēja kļūt cilvēciskākam, atgriezties pie patiesajām vērtībām.
Kas tad ir šajā pasaulē vissvarīgākais? Ģimene, bērni, tas, ka varam dzīvot skaistā, tīrā valstī ar tik daudz brīnišķīgām upēm un ezeriem.”
Savā darbā, bibliotēkā Elīna jūtas kā mājās. “Esmu piedzimusi un izaugusi vidē, kurā liela vērtība ir grāmatas. Kad kāds met tās laukā, nespēju to noskatīties… Savācu un ja pašai tādas jau ir, uzdāvinu kādam, kurš joprojām prot novērtēt labas grāmatas.”
Elīna ir arī brīvprātīgā bērnu brīvā laika centrā “Ligzdiņa”, kur rīko dažādas meistardarbnīcas un citus pasākumus.
Savā dziļākajā būtībā Elīna ir optimiste, bet viņai sāp nodevība, tas, ka daudzas ģimenes Latvijā dzīvo lielā trūkumā un cilvēkiem jāgaida garās rindās arī uz tādiem medicīniskiem izmeklējumiem, kuriem vajadzētu būt pieejamiem iespējami ātri.
Viņa tic, ka domas materializējas, tāpēc cenšas domāt labu. “Gribam to atzīt vai ne – mēs visi savstarpēji esam saistīti. Vizuāli to iztēlojos kā milzīgu organismu, kas elpo vienā ritmā vai arī lielu datoru ar daudz programmām, katru – ar savu misiju. Tiklīdz kāda nedarbojas, tas ietekmē arī visas pārējās…”

Teksts: Baiba Vahere

Foto: no Elīnas Kubuliņas – Vilnes personiskā arhīva

WordPress Appliance - Powered by TurnKey Linux