Nopelniem bagāts skolotājs, bet sirds dziļumos – Lizuma puika

DSC_1555

Smiltenes vidusskolas ķīmijas skolotājs Jānis Celmiņš par aizrautību un radošumu ķīmijas pasniegšanā un izcilu skolēnu sagatavošanu tālākajām studijām augstskolā nesen saņēma augstu Latvijas Zinātņu akadēmijas un Rīgas Tehniskās universitātes novērtējumu – prestižo Emīlijas Gudrinieces balvu. Runājot par ķīmiju, skolotājam joprojām, tāpat kā studiju laikā, mirdz acis. Priecājoties par audzēkņu starptautiska mēroga sasniegumiem, Jānis Celmiņš domā, ka viņa misija ir – būt skolotājam!

Ja par skolotāja dzīvi uzņemtu filmu, viņš pats par vienu no pirmajiem kadriem izvēlētos ienākšanu Smiltenes vidusskolā. “Vēl tagad spilgti atceros, kā skolotāja Dzidra Nātra ieveda mani tagadējā ķīmijas kabinetā, iepazīstināja ar skolēniem un jauniešiem piekodināja klausīt. Klasē iestājās kapa klusums… Biju tā uztraucies! Kaut iepriekšējā dienā skolotāji Nātras mani uzaicināja pie sevis, kur kopīgi izplānojām visu, ko pirmajā stundā darīsim.

Prakses laikā man bija piesaistīta arī klase. Viņiem – 17 gadi, man 24. Ļoti labi sapratāmies. Arī vēlāk man nekad nav bijušas problēmas ar skolēnu uzvedību. Viņi mani uztver kā savējo, bet tajā pašā laikā nekad nepārkāpjam robežu, kad skolēns sāk kļūt par daudz savējais.

Ķīmija mani aizrauj jau no pamatskolas. Biju viens no skolēniem, kuru sūtīja uz visām olimpiādēm. Ja tās notika Rīgā, tad skolēnus parasti aizveda ekskursijā uz kādu no pētnieciskajiem institūtiem. Ļoti labi atceros pirmo ekskursiju uz Latvijas Organiskās sintēzes institūtu. Arī padomju laikos tur bija daudz sarežģītas aparatūras. Tas viss mani ļoti fascinēja.”

Skolotāji Nātras palīdz atklāt jaunas šķautnes…

Pirmajos studiju gados Jānis Celmiņš gribējis nākotni saistīt ar darbu laboratorijā. “Taču skolotāji Nātras man palīdzēja atklāt sevī jaunas šautnes. Viņi prata tik lieliski motivēt skolotāja darbam! Redzot, cik šie skolotāji abi šeit veiksmīgi strādāja, pēc prakses vairs nešaubījos, ka arī mana darba vieta būs skola. Pēc obligātās sadales tiku nosūtīts uz Jaunpiebalgas vidusskolu, bet no 1986.gada mana darba vieta ir Smiltenes vidusskola. Esmu ļoti pateicīgs, ka skolotāji Nātras mani pieņēma kā sava darba turpinātāju, nekad neliedzot padomu vai atbalstu. Viņu izvirzītā latiņa bija augsta un uzskatīju par goda lietu – to nepazemināt.”

Darba augstākais novērtējums – audzēkņu sasniegumi

Skolotājs Celmiņš, rādot Emīlijas Gudrinieces balvas simbolisko nozīmīti – pūcīti, atzīst, ka, protams, ir gandarījums. Tāpat kā par balvu “Gada skolotājs”, ko viņam pirms septiņiem gadiem piešķīra Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāte. “Zināmā mērā tā ir šo augstskolu pateicība par audzēkņiem, kuri ne vien bijuši izcili studenti, bet arī pēc tam daudz sasnieguši ķīmijas zinātnē un palīdzējuši Latvijas vārdam izskanēt daudzviet pasaulē.” Skolotājs ar lielu lepnumu stāsta par saviem audzēkņiem, kuri abi, būdami gados jauni, jau ir zinātņu doktori – Andri Šutku un Jāni Rižikovu.

“Andris ŠUTKA ir Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultātes zinātnieks. Par izciliem sasniegumiem zinātnē saņēmis prestižo TOYP (Ten Outstanding Young Persons) balvu, kā arī Latvijas Zinātņu akadēmijas Ludviga un Māra Jansonu balvu fizikā.  Viņš ir RTU Funkcionālo materiālu un tehnoloģiju laboratorijas dibinātājs un viens no starptautiski citētākajiem Latvijas jaunajiem zinātniekiem. Andra Šutkas vadībā izstrādāts inovatīvs materiāls, kas ļauj ar neapbruņotu aci redzēt elektrostatisko lauku. Starptautisku atzinību izpelnījies arī viņa pētījums par enerģijas iegūšanu, izmantojot triboelektriskus nanoģeneratorus. Otrs mans absolvents, kuram arī izdevies sasniegt ļoti daudz, ir Jānis Rižikovs, kurš  tagad ir koksnes ķīmijas speciālists, viens no vadošajiem Latvijas Valsts Koksnes Ķīmijas institūta pētniekiem. Arī viņam ir daudz ļoti nozīmīgu pētījumu, par kuriem noteikti vēl dzirdēsim.

Tāpat lepojos ar saviem audzēkņiem, kuri izvēlējušies skolotāja profesiju. Varbūt kāds no viņiem kādreiz atgriezīsies Smiltenes vidusskolā un turpinās manu darbu. Vai strādājot laboratorijā, šodien izjustu tikpat lielu gandarījumu? – Nezinu!

Noteikti gribu uzsvērt, ka neesmu vienīgais labais skolotājs. Latvijā tādu ir ļoti daudz. Viņi visi deg par savu mācību priekšmetu un tad arī audzēkņi aizraujas līdzi.

Žūrija, piešķirot Emīlijas Gudrinieces balvu, ņēma vērā arī Smiltenes vidusskolas pagājušā gada centralizētā ķīmijas eksāmena rezultātus. 72% – tas ir mūsu līdz šim augstākais sasniegums, par ko arī milzīgs prieks. Bet tajā pašā laikā aiz tā visa ir smags darbs. Apkopēja bieži smejas, ka no skolas izeju viens no pēdējiem, viņa netiek tīrīt kabinetu. Bet gatavošanās novada un valsts olimpiādēm, kā arī eksāmeniem lielākoties notiek pēcpusdienās un vakaros. Nekad neesmu taupījis laiku, strādājot ar šiem jauniešiem.”

Jānis Celmiņš, pieklājīgi atvainojoties citu zinātņu pārstāvjiem, ķīmiju uzskata par aizraujošāko zinātni.

“Pievēršanās ķīmijai attīsta loģisko domāšanu un precizitāti, kas būtiskas ikvienam. Ne tikai tiem, kuri savu nākotni saistīs ar ķīmiju vai medicīnu.

Ķīmija ir ļoti loģiska, aprēķinos balstīta zinātne, viena no cilvēces attīstības virzītājām. Tās pētījumos gūtās atziņas pielietojamas daudzās jomās. Viss šajā pasaulē lielākā vai mazākā mērā saistīts ar vielām un to pārvērtībām. Arī vissarežģītākās ierīces un aparatūras izgatavotas no kāda izejmateriāla…”

Eksperimentālie pārsteigumi

Skolotāju Celmiņu nekad nav saistījusi industriālā ķīmija, ražošana. “Man vienmēr paticis atklāt kaut ko jaunu. Nespētu desmit gadus darīt vienu un to pašu. Kaut arī katra darbība būtu “noslīpēta” līdz izcilībai.

Mani vienmēr visvairāk fascinējusi ķīmijas eksperimentālā puse. “Pirmajos darba gados gadījušies arī dažādi kuriozi. Viens no tiem – atklātajā stundā, kurā manu darbu vērtēja komisija no Latvijas Universitātes. Jaucot piestā sēru ar nātriju, biju paņēmis par daudz lielu gabalu nātrija, tas “izlēca” laukā no piestas un gandrīz uzkrita virsū pirmajā solā sēdošajai pasniedzējai. Viņa, protams, smējās. Tagad, to atceroties, arī pašam nāk smiekli, bet toreiz biju tā pārbijies!

Otrs eksperiments, ko arī atceros ar smaidu, notika Jaunpiebalgā. Kā jau jaunajam skolotājam, vēl pietrūka pieredzes, cik daudz kuru vielu ņemt. Bet, iegūstot sērūdeņradi, jārēķinās ar ļoti nepatīkamu, puvušu olu smaku. Skolēni, to neizturējuši, izbēga laukā. Klasē palika tikai viens.”

Muzicējis kopā ar Olgu Rajecku, Nauri Puntuli un Valtu Pūci

Tāpat kā bez ķīmijas, skolotāja Celmiņa dzīve nav iedomājama bez mūzikas, kas ir viņa sirdslieta jau kopš skolas laikiem. “Esmu pabeidzis arī Gulbenes mūzikas skolas mežraga klasi. Taču man vienmēr paticis izmēģināt dažādus instrumentus. Tagad šī pieredze noder, vadot bērniem un jauniešiem ģitāristu un perkusionistu pulciņu.

Studiju laikā muzicēju kopā ar toreiz kopā ar jaunajiem mūziķiem Olgu Rajecku, Nauri Puntuli un Valtu Pūci. Tā bija mana mūzikas augstskola,” smaida skolotājs. “Pēc tam darbu skolā apvienoju ar muzicēšanu dažādos estrādes ansambļos. 25 gadus mans sirds darbs bija popgrupa “Okey”. Joprojām nodarbojos ar pasākumu apskaņošanu.” Par viņa talantu šajā jomā daudz labu vārdu teica arī grupas “Carnival Youth” mūziķi, kuri pagājušā gada pavasarī Smiltenes vidusskolā muzicēja par godu s olimpiāžu uzvarētājiem.

Mācīšanās dod spārnus arī pašam

Jānis Celmiņš par lielu ieguvumu skolotāja darbā uzskata arī iespēju nepārtraukti papildināt zināšanas pašam. Skolotājs priecājas par bagātajiem interneta resursiem un tehnoloģiju attīstību, kas ļauj  skolēniem ieskatīties pasaulē, par kuru daudzi  ikdienā pat neaizdomājas. “Ļoti vērtīga ir arī iesaistīšanās dažādos projektos, kas paver iespēju redzēt, kā strādā citu skolu labākie skolotāji un uzzināt daudz jauna. Laika gaitā mācību programmas, protams, mainās, bet skolotājiem savstarpējā saskarsmē, dažādos semināros iegūtā pieredze dod kaut ko līdzīgu spārnu sajūtai.

Protams, kā jau katrā darbā, jārēķinās arī ar garozu. Daudzas sestdienas, svētdienas un arī darbdienu vakari paiet, labojot skolēnu darbus. Tāpat visu laiku jādomā, ko ar skolēniem darīsim mācību stundās. Divdesmit gadus nevar vienu tematu pasniegt vienādi. Nekad neesmu gājis uz skolu, nezinot, ko ar skolēniem darīsim. Mūsdienās jāmēģina stundās daudz vairāk iesaistīt jauniešus pašus, piedāvājot viņiem dažādus saistošus uzdevumus.”

 Ir jānoķer lielā “zive”!

Skolotājs Celmiņš ar savām zināšanām ķīmijā viegli varētu atrast labi atalgotu darbu ārzemēs, taču viņš ir Latvijas patriots un nespēj sevi iedomāties sevi strādājam citā valstī. “Man visskaistākā un vistīrākā zeme ir Latvija! Kāpēc kaut kur skriet, ja tepat var atrast darbu, kas patīk? Es savējo nemainītu ne pret ko!”

Ja “laika mašīnu” varētu pagriezt pretējā virzienā un Jānis Celmiņš būtu tikko vidusskolu pabeidzis puisis, visticamāk, viņa ceļš atkal aizvestu turpat, kur jau reiz pirms 38 gadiem – uz Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultāti.

Bet sirds dziļumos viņš joprojām ir Lizuma puika, kuram dabas tuvums un ikdienas darbi lauku sētā palīdz atpūsties daudz labāk, nekā masu pasākumu apmeklējumi. Mani nekad nav fascinējušas lielpilsētas. Ja būtu izvēlējies strādāt kādā no zinātniskajām laboratorijām vai Latvijas Organiskās sintēzes institūtā, tad nāktos palikt Rīgā. Bet man labāk patīk mazpilsētā, kur dzīves ritms ir mierīgāks un nav tik daudz stresa.”

Cilvēkos skolotājs Celmiņš visaugstāk vērtē godīgumu, atklātumu un vienkāršību. “Vīri, kuri man pasniedza balvu, paši ķīmijā sasnieguši tādus augstumus! Bet saskarsmē ar apkārtējiem viņi ir vienkārši un sirsnīgi, un arī skolotāju uztver kā savu sabiedroto. Tas bija ļoti patīkami. Ar lielu interesi izlasīju apbalvošanā uzdāvināto grāmatu par Emīliju Gudrinieci. Ļoti uzrunāja viņas atziņas un pārdomas par ķīmiķa mūžu, kurā ne viss ir tik skaists, kā varbūt izliekas no malas.”

Vai ir kas tāds, ko skolotājam vēl ļoti gribētos izdarīt? “Noķert lielo zivi! Lai varu nofotografēt un aizsūtīt mazdēlam! Citādi – viņš vienmēr ļoti lepojas ar saviem skaistajiem lomiem, bet man apnīk tā sēdēšana un gaidīšana, vienmēr kaut kas jāpadara, kaut kur jāsteidzas…”

Baiba Vahere

WordPress Appliance - Powered by TurnKey Linux