Prezidente, kura prot braukt ar traktoru

Smiltenes vidusskolas nesen kronētā prezidente – 12. klases skolniece Līga Gavare pieder cilvēkiem, kuriem visu laiku jābūt kustībā. Viņa gatava darīt visu iespējamo, lai arī pārējie jaunieši būtu aktīvāki, iesaistītos skolas pasākumos un būtu atvērti sadarbībai. Līgas spēka avoti ir ģitāras spēle un lauki. Tie iedvesmo, palīdz izprast lietu kārtību un sagatavo lielajai dzīvei, kurā viņa izies jau pavisam drīz…

–Ar kādām izjūtām uztvēri ziņu, ka esi ievēlēta par skolas prezidenti? Citu skolu prezidenti, raksturojot pirmās izjūtas pēc ievēlēšanas, parasti min gandarījumu, prieku par to, ka viņu darbs pamanīts un novērtēts…

-Protams, esmu priecīga. Taču apzinos – tas nozīmē arī jaunus pienākumus. Bet ar to rēķinājos. Ievēlēšanu prezidentes amatā uztveru kā novērtējumu iepriekšējos gados paveiktajam. Pašpārvaldes jaunieši jau iepriekšējā mācību gadā teica: “Tev nākamgad jābūt prezidentei!” Tā arī pamazām nonācu pie domas – kāpēc nepamēģināt?
Vecākā māsa savulaik ieguva titulu “Ģimnāziste”, bet brālis – “Ģimnāzists”. Es esmu tikusi pakāpīti augstāk.

-Kā Smiltenes vidusskolā notiek prezidenta vēlēšanas?

-Šī ir ļoti sena tradīcija, kas bija gan Smiltenes ģimnāzijā, gan Smiltenes Centra vidusskolā.
Pašas prezidenta vēlēšanas notikušas ļoti dažādi. Kādreiz tās bija vienlaikus ar skolēnu pašpārvaldes vēlēšanām, bet laika gaitā esam nonākuši pie secinājuma – labāk, ja skolēnu pašpārvaldē darbojas jaunieši, kuri patiešām to vēlas, nevis nāk ar apziņu – skolasbiedri mani ievēlēja, tātad – nedrīkstu viņus pievilt. Kāds cits varbūt ļoti vēlas darboties, bet nevar, jo nav ievēlēts.
Šogad, vēlot skolas prezidentu, priekšroka bija tiem, kas iepriekšējā mācību gadā darbojušies skolas jauniešu pašpārvaldē. Lai prezidents būtu jau ar zināmu pieredzi, zinātu, kas jādara un ko varbūt vajadzētu mainīt.

-Vai skolā notika arī priekšvēlēšanu aģitācija?

-Nē. Agrāk tas bija ļoti interesants pasākums, bet laika gaitā jauniešiem sāka apnikt un priekšvēlēšanu aģitācija bieži aprobežojās ar lapiņu pie sienas. Godīgi sakot – jaunieši ar katru gadu paliek aizvien kūtrāki un arvien mazāk vēlas iesaistīties arī skolas pašpārvaldē. Tāpēc šogad nolēmām – lai pašpārvalde ātrāk varētu sākt darbu, iztiksim bez priekšvēlēšanu kampaņas.

-Viens prezidentūras gads – tas nav daudz. Kas ir tas būtiskākais, ko tu šajā laikā gribi izdarīt?

– Panākt, lai skolēni vairāk iesaistās skolas pasākumos.  Par to daudz domāju jau agrāk. Droši vien izstrādāsim anketas, mēģināsim noskaidrot, kādus pasākumus jaunieši grib, kas viņus vairāk interesē utt.
Vēlos, lai skolēni ir enerģiskāki, atsaucīgāki un ieinteresētāki sadarboties. Dzīvē tas noteikti atmaksāsies. Šobrīd aktīvākie iet uz visiem iespējamiem pulciņiem, darbojas pašpārvaldē, bet daudzi ārpus skolas nedara neko. Pat neatnāk uz pasākumu, kuram citi, ziedojot savu brīvo laiku, vairākas nedēļas gatavojušies.
Daudzus skolēnus neapmierina tas, ka remontdarbu laikā nākas staigāt no vienas skolas ēkas uz otru. Tuvākajā laikā plānota sēde, kurā kopā ar direktori domāsim, kā padarīt šo procesu interesantāku.

-Kurzemē skolēnu pašpārvalžu prezidenti nolēmuši dibināt savu klubu. Vai Vidzemē arī būtu lietderīgi tādu organizēt?

-Reizi gadā varbūt arī varētu satikties. Lai gūtu jaunas idejas. Bet tajā pašā laikā – arī tas nebūs īsti labi, ja visās skolās sāks organizēt vienādus pasākumus…

-Iepriekšējo prezidentu iedibinātās tradīcijas, kuras noteikti vērts turpināt.

-Domāju – noteikti arī turpmākajos gados vidusskolā būs prezidenta kronēšana, uz kuru katrai klasei jāierodas ar savu priekšnesumu. Tas ir ļoti gaidīts pasākums. Šogad vienojošais temats bija: valsts. Katra klase prezidenta kronēšanas pasākumā pārstāvēja kādu valsti.
No Smiltenes Centra vidusskolas pārņemta literārās kafejnīcas tradīcija, kuru arī noteikti turpināsim. Skolēni tajā prezentē savus literāros darbus. Viss notiek omulīgā atmosfērā, kopā arī pamuzicējam.
Latvijas valsts dzimšanas dienas mēnesī gribam sarīkot ko līdzīgu šovam “Es mīlu tevi, Latvija!”. Ja viss izdosies, šādi pasākumi novembrī varētu būt katru gadu.
Jaunāko klašu skolēni ļoti iecienījuši krāsainās nedēļas, kurās katru dienu uz skolu jānāk noteiktas krāsas apģērbā.
Ziemassvētku laikā cepam un garnējam piparkūkas, tās iesaiņojam un pēc tam dodamies ciemos pie pensionētajiem skolotājiem un vientuļajiem pensionāriem.
Smiltenes vidusskolā vienmēr ir bijis savs Lāčplēsis un Spīdola. Sacensības par šiem tituliem  katru gadu atšķiras. Lāčplēsim jābūt stipram, veiklam un attapīgam, Spīdolai – harizmātiskai, sievišķīgai, gudrai, apveltītai ar labu intuīciju. Tuvākajās tikšanās reizēs kopā ar skolēnu pašpārvaldi spriedīsim, kādi pārbaudījumi šogad būs pretendentiem uz minētajiem tituliem. Lāčplēsis un Spīdola, atšķirībā no prezidenta amata, ir goda tituli, kas neuzliek pienākumus pēc tam. Vienīgi, protams, jādomā, lai ar savu uzvedību šos godpilnos titulus nepazemotu.
Noteikti būs arī jauni, līdz šim nebijuši pasākumi. Bet svarīgākais – lai gatavošanās tiem netraucētu mācībām.

-Tev par katru jautājumu ir savs viedoklis. Esi kādreiz iedomājusies, ka varētu būt arī valsts prezidente? Ko tu gribētu šajā valsti mainīt?

-Pagaidām par to nedomāju. Ar politiku galīgi neesmu saistīta un tajā notiekošo arī īsti neizprotu. Taču pirmais, ar ko būtu jāsāk, gatavojoties visām vēlēšanām – panākt, lai cilvēki ir atsaucīgāki un nāk vēlēt.

– Kā tev izdodas visu paspēt? Tu dziedi arī popgrupā “Okey”, dejo skolas deju kolektīvā un vadi ģitāristu pulciņu.

-Šobrīd visintensīvākās ir ceturtdienas, kad nav neviena brīva brīža. Mājās tieku ar pēdējo autobusu, kas plkst. 20.45 atiet no Smiltenes.
Taču nav arī tā, ka tāpēc ciestu mācības vai kaut ko nepaspētu. Palīdz tas, ka stundās vienmēr uzmanīgi klausos skolotāju teiktajā. Svarīgāko pierakstu. Tas ir veids, kā mācību vielu atceros vislabāk. Bieži pēc tam nemaz arī vairs nevajag kaut kā īpaši gatavoties. Apjomīgākos darbus – prezentācijas un esejas sagatavoju brīvdienās. Sīkākos paspēju brīvajos brīžos starp stundām un pulciņiem.
Pašlaik sarežģītākais ir organizēt pašpārvaldes darbu. Jāizdomā, kā katrs jaunietis ar saviem talantiem un iespējām var palīdzēt, pēc tam viņš jāuzrunā… Tāpat nav viegli visus sasaukt kopā. Vienam stundas beidzas ātrāk, otram – vēlāk, neviens negrib gaidīt, tad vēl problēmas atrast brīvu vietu, kur satikties. Kad būvdarbi beigsies, šajā ziņā viss sakārtosies. Ceru, ka jaunā skolēnu pašpārvalde izmantos tās iespējas, ko pavērs jaunās telpas.

–Kā izdomāji vadīt ģitāristu pulciņu?

-Pirms vairākiem gadiem skolā realizēja projektu, kura ietvaros iegādājās mūzikas kabineta aprīkojumu, nopirka bungas, sintezatorus un ģitāras. Mūzikas kabinetā stāvēja kādas astoņas ģitāras, kurām skolēni aiz gara laika jau bija pārrāvuši stīgas. Sapratu: kaut kas jādara… Tā viss sākās. Mācoties mūzikas skolā, biju apguvusi ģitāras spēles pamatus, bet neslēpšu – arī tagad joprojām visu laiku mācos. Tāpat kā mūsu skolotāji.
Skolēnu atsaucība ir liela. Gribas apgūt arī kaut ko nopietnāku, bet visu laiku nāk klāt jauni dalībnieki, kuriem jāmāca pamati. Organizēt atsevišķu grupu iesācējiem nav laika. Līdz ar to iešana uz priekšu nenotiek tik ātri, kā gribētos.

– Kur tu smelies tam visam spēku?

– Vakaros, kad esmu nogurusi, uzspēlēju ģitāru. Nepiederu cilvēkiem, kuri var atpūsties, gultā skatoties televīzijas pārraides. Mani tas drīzāk nogurdina. Tāpēc kopā ar skolas pašpārvaldes jauniešiem esam iecerējuši ik pa laikam sanākt kopā un uzspēlēt volejbolu.
Reizēm nākas izvērtēt prioritātes un no kādas mīļas nodarbes uz laiku atteikties. Drīz sāksies autoskola un to diez vai spēšu apvienot ar dejošanu.
Gatavošanās lielākiem pasākumiem prasa daudz enerģijas, bet, ja viss izdodas, tad pēc tam pretī saņemu tik gaišas un pozitīvas emocijas… Tās uzlādē un dod spēku turpināt iesākto.

-Tu vairāk esi plānotāja vai brīvi ļaujies notikumu gaitai?

– Plānam ir jābūt, lai neveidotos haoss. Pirms katras pašpārvaldes sēdes sarakstu uz lapiņas svarīgāko, kas jāpārrunā. Man patīk, ja kādreiz iznāk arī pa asākai diskusijai. Galvenais, ka par visu varam izrunāties. Tas ir labi, ka katram ir savs viedoklis. Reizēm runājoties nonākam pie pavisam cita risinājuma. Tikai šādās diskusijās jau arī rodas jaunas idejas.
Nepārdzīvoju, ja kādreiz viss iznāk citādāk, jaunām situācijām parasti pielāgojos ātri.

-Vai Smiltenes vidusskolā mācies jau no pirmās klases?

-Sākumā mācījos Trīs pakalnu sākumskolā. Pirmajā klasē nevienu nepazinu. Daudzi klasesbiedri bija mācījušies kopā bērnudārzā. Es nācu no cita… Bet beigās jau viss bija labi. Kaut kā vienmēr protu atrast draugus. Tie skolasbiedri, ar kuriem esmu kopā no pirmās klases, kādreiz bieži brauca pie manis uz mājām.

-Kādu tu gribi redzēt Smiltenes vidusskolu, kad atbrauksi uz skolas salidojumu pēc pieciem desmit gadiem?

-Vēlos, lai ir pabeigti visi iesāktie remontdarbi. Un vēl ļoti gribas, lai skolēni novērtē iespējas, ko viņiem pavērs skolas jaunās telpas.

-Vai esat draudzīga klase?

-Jā. Ir jau arī diskusijas, bet bez tām nevar. Visi nevar domāt vienādi. Klasē esam mazliet sadalījušies pa grupiņām, bet savstarpējai saskarsmei tas netraucē.
Mūsu klasei pie vidusskolas ir iestādīts bērziņš. Būs kādreiz visiem kopā jāapciemo…

– Tev ir laimējies izaugt stiprā ģimenē. Jūsu saimniecība – Apes novada “Ceriņi” 2012. gadā atzīta par skaistāko lauku saimniecību Latvijā. “Ceriņos” joprojām notiek aktīva saimnieciskā darbība, jūsu mājas atvērtas draugiem, skolasbiedriem un tūristiem. Cik cilvēku šobrīd saimniekojat “Ceriņos”? Kā sadalāt pienākumus?

-Šobrīd “Ceriņos” dzīvojam pieci – mamma, tētis, ome, es un mazais brālis. Lielais brālis strādā Norvēģijā, viena māsa – Rīgā, otra – Vācijā. Sadzīvojam labi. Reizēm gadās pa arī domstarpībai, bet tie ir sīki un nenozīmīgi strīdi.
Tētis mums visiem jau no agras bērnības licis strādāt. Katram ir savi pienākumi un ir arī tādi darbi, kurus darām kopā.
Mums ir aitu un gaļas liellopu ganāmpulki. Pavasarī visi būvējam govīm aplokus. Ziemā kopā ejam meža darbos. Es protu lietot motorzāģi, vālot sienu un braukt ar traktoru. Māku visus lauku darbus un man nebūs jāgaida, kad kāds atbrauks un, piemēram, nozāģēs ābelei zaru.
Dažreiz vasarā ir brīži, kad domāju: citi atpūšas, bet mums te jāstrādā… Gribas nedēļu nedarīt neko. Bet tad rodas izdevība kaut kur aizbraukt un atpūsties. Ir daudz brīva laika un nesaprotu, ko lai dara. Garlaicīgi.
Skolasbiedri, kuriem nav lauku saimniecības, saka, ka viņiem gribētos tādas mājas kā man, lai vienmēr ir, ko darīt, lai var apgūt ko jaunu, noderīgu. Laikam jau cilvēkam vienmēr gribas tā, kā viņam nav.
Labi apzinos, ka dzīve un darbs laukos man arī ļoti daudz devuši. To, ko citi lasa bioloģijas grāmatās, es redzu, izejot laukā, pastaigājoties pa savām pļavām. Mūsu mājās bieži viesojas ekskursanti. Starp viņiem ir ļoti interesanti cilvēki, līdz ar to bieži notiek saistošas diskusijas.  Esam iesaistījušies projektā “Zālāju atjaunošana un to dažādas izmantošanas veicināšana”, kura mērķis – saglabāt un atjaunot dabīgās pļavas.  Uz “Ceriņiem” bieži brauc biologi, ģeologi, kuri iepazīstina ar interesantākajiem un aizsargājamiem augiem, pēta augsni. Ļoti daudz vērtīga esam uzzinājuši arī no viņiem.
Konkursa “Skaistākā saimniecība Latvijā 2012” žūrijai bija grūti izvēlēties starp divām saimniecībām. Visu izšķīra mans mazais brālis, kurš aicināja: “Nāciet, es jums parādīšu, kur dzīvo odzīte!” Žūrija novērtēja mūsu ģimenes “saaugšana” ar dabu jau no agras bērnības.
Šobrīd vēl nezinām, kur katra ceļi aizvedīs pēc skolas beigšanas, bet kāds no mums pieciem noteikti atgriezīsies saimniekot “Ceriņos”.

-Tev ir dzimtas sakņu izjūta?

-Priecājos, ka man ir daudz radinieku un lielāko daļu no viņiem pazīstu. Ar tiem, kurus vēl nepazīstu, kādreiz noteikti iepazīšos.
Latviskā identitāte man ir ļoti svarīga. Jūtos piederīga Latvijai un tā būs vienmēr. Ja arī uz kādu laiku aizbraukšu uz ārzemēm mācīties, tad noteikti atgriezīšos. Man patīk latviskās tradīcijas, latvju raksti, tautasdziesmas un interesē mūsu valsts vēsture.

-Tu kopā ar kori “Lido” vasarā piedalījies Dziesmu svētkos. Vai ir tādi brīži, kurus atceroties, joprojām pār muguru pārskrien “skudriņas” vai acīs sariešas aizkustinājuma asaras?

-Dziesmu svētkos emocionāli visspēcīgāk uzrunāja ģenerālmēģinājums. Tajā pirmoreiz dzīvē piedzīvoju, ka koncerta norisē aktīvi iesaistās arī skatītāji – tas bija tik skaisti, ka “viļņošanās” no kora pārgāja uz klausītājiem. Noslēguma koncertā pietrūka spontanitātes, vairs nebija tik spēcīgu emociju kā ģenerālmēģinājumā, visu piedzīvojot pirmoreiz.

-Kādu tu gribētu redzēt Latviju, kurā dzīvos tavi bērni, mazbērni?

-Latvija ir laba tāda, kāda ir. Bet politiskā situācija gan jāmaina.

-Vai zini, ko darīsi pēc vidusskolas?

-Šobrīd domāju, ka studēšu bioloģiju, bet vēl viss var mainīties. Skaidri zinu, ka mans darbs būs brīvā dabā, negribu viena pati sēdēt pie papīriem. Gribu svaigā gaisā un cilvēkos.

-Ko tu novēli savai skolai, skolotājiem, skolasbiedriem, Latvijai mūsu valsts simtgadē?

-Palikt tikpat jaukiem kā līdz šim. Smiltenes vidusskolā strādā patiešām ļoti labi un talantīgi skolotāji. Skolasbiedriem novēlu turpināt visas skolas un arī latviskās tradīcijas. Būt saliedētiem. Tas svarīgi arī valstiskā līmenī. Kurš tad būs par mums, ja ne mēs paši?