Septembrī Smiltenes vidusskolas skolēni iepriecina, sūtot dzejoļus pa pastu

Sastapšanās ar dzeju ir personiska. Tā ir kā ilgi gaidīta tikšanās pašam ar sevi. Īpaši atvēlēts laiks, iepazīšanās ar autoru, dzejoļa izvēle, pārdomas, atklājumi – Dzejas dienu mēnesī, septembrī, varam šos atradumus izmantot, lai pielāgotos rudenim un tā krāsām.

Smiltenes vidusskolas skolēni septembra mēnesī iepazinās ar jauniem autoriem, sarunājās ar dzejoļu tēliem, svinēja Knuta Skujenieka 80. dzimšanas dienu, “viegli” atskatījās uz Imanta Ziedoņa dzeju un epifānijām un, mērojot ceļu uz mājām, kādā pilsētas nostūrī aprunājās ar Aleksandru Čaku. Visus meistarus pat grūti uzskaitīt.

Bija dzejoļi, kas uzrunāja visvairāk, un tos, šī gada Dzejas dienas atzīmējot, skolēni nolēma izstāstīt kādam īpašam  vai nejauši sastaptam cilvēkam. Tā īstenojās akcija “Dzejolis pa pastu”.  Papīra un aploksnes izvēle, dzejoļa rindu izkārtošana, veltījums adresātam – tas viss tika rūpīgi apdomāts un nosūtīts. Akcijas dalībnieki atzina, ka prieks procesa laikā un dubultprieks, arī atbildi saņemot, ir neaizmirstama šī rudens krāsa.

Lūk, ko par Dzejas dienu akciju saka paši skolēni:

“Es dzejoli sūtīju vecmāmiņai un vectētiņam, un vēstule man palīdzēja satuvināties ar vecvecākiem vēl vairāk. Vēlētos šādā akcijā iesaistīties ik gadu..” (Elvīra.)

“Es rakstīju vēstuli ar dzejoli vecmammai, jo viņa manā dzīvē ieņem lielu lomu. Viņa teica, ka es ar šo vēstuli viņu sasildīju vēsajās rudens dienās.” (Artūrs.)

“Rakstīju draudzenēm ārzemēs un draudzenei Latvijā. Biju ārkārtīgi priecīga, ka šādas akcijas ietvaros varu iepriecināt citus..” ( Amanda.)

“Es vēstuli sūtīju vecmammai, un jutos labi, jo nekad savā dzīvē nebiju sūtījis vēstuli.” (Armands.)

“Tas brīdis, kad saņem vēstuli un īsti vēl nezini, kas tajā būs,  – tas ir fantastisks! Visi sūtiet cits citam vēstules!” (Evelīna.)

“Es aizsūtīju nezināmam cilvēkam. Paļāvos uz nejaušību. Bet atbildi gan vēl nesaņēmu…” (Roberts.)

“Man patika, ka varēju kādam, ko mīlu, ieviest smaidu sejā.” (Toms.)

Jaunāko klašu skolēni atzina, ka iesaistīšanās akcijā viņiem palīdzējusi gan atrast jaunus, vēl nezināmus dzejoļus, gan iemācījusi vēl vienu veidu, kā iepriecināt citus, gan apgūt pareizus adreses pierakstīšanas nosacījumus. Veiktais uzdevums apliecināja arī, kuras rakstītprasmes turpmāk jānostiprina vairāk.

Skolēni secināja, ka ar roku rakstīta vēstule ir daudz vērtīgāka par ziņu e-pastā vai telefonā.

Dzejoļi tika sūtīti uz Valmieru, Rīgu, Smilteni un mūsu novadu, uz Norvēģiju, Vāciju, Īriju, ASV. Ārijas Elksnes dzejolis ,,Es neticu” aizceļoja uz ASV, tika mēģināts to arī atdzejot. Skolēni saņēma arī citu akcijas dalībnieku sūtītos dzejoļus.

Skolēni aktīvi un ar prieku iesaistījās akcijas norisē, izvēloties visdažādākos adresātus: ģimenes locekļus, sen neredzētus radiniekus, draugus, skolotājus, kaimiņus, bija arī nejauši izvēlētas pasta kastītes, kāda vēstule tikusi nosūtīta arī Smiltenes pašvaldības policijas darbiniekiem.

Izrādās, lai sagādātu cilvēkam patiesu prieku, nevajag daudz. Dzejas dienu mēnesī tas var būt viens dzejolis, nosūtīts pa pastu.