Smiltenes simtgadē ar žetonu pie sirds…

29.februārī Smiltenes pilsētas Kultūras centrā notika Smiltenes vidusskolas divpadsmito klašu skolēnu Žetonu vakars “Vakar… Šodien. Rīt…” Jaunieši, saņemot piederības zīmi Smiltenes vidusskolai, kavējās savās un Smiltenes simtgades laika izjūtās.

Mūsu pilsēta un Smiltenes vidusskola savā paspārnē izlolojusi daudzas jauniešu paaudzes, kas sniegušas būtisku ieguldījumu Latvijas kultūrā, ekonomikā, politikā, sportā un daudzās citās jomās.

Vidusskolēni Žetonu vakarā retrospektīvi atskatījās uz saviem skolas gadiem un vienlaikus aktualizēja tās emocijas, spilgtākos pārdzīvojumus un sapņus, kas vienojušas jauniešus visos laikos. Pirmā, ko vēstures notikumi vienmēr skāruši visdziļāk, allaž bijusi inteliģence, kuru veido arī Smiltenes šā gada absolventi.

Žetonu vakaram īpašu noskaņu, dvēselisku tuvību ar skatītājiem un filozofisku dziļumu piešķīra režisores Gitas Skadiņas un skolotājas Ivetas Krūmiņas kopdarbs, kura rezultātā pasākuma scenārijs, dažādiem Latvijas vēstures posmiem atbilstošie jauniešu tērpi, mūzika, dejas un projekcijas klātesošajiem ļāva justies kā ļoti labā un īpašā izrādē, kurai turpinājumu rakstīs absolventi un pati dzīve.

Smiltenes vidusskolā viņi piedzīvojuši skaistu un neviltotu draudzību,  mirkļus, kurus lolos un atcerēsies visu mūžu.

Jaunieši labi apzinās, ka savu nākotni veido jau šodien. Un, lai piepildītu sapņus, sasniegtu skaistākos mērķus un ieceres, nevar palikt uz vietas, ir jādodas uz priekšu…

12.klašu skolēni klātesošajiem ļāva iztēlē atgriezties Smiltenes vecajā, leģendām apvītajā dzelzceļa stacijā, no kurienes daudzi smiltenieši devušies tālos ceļos, lai piepildītu lielus sapņus. Un, atrodoties ceļa jūtīs, skaudrāk nekā jebkur citur, apzinājušies, ka vienīgais, kas cilvēka spēkos – sev atvēlēto laiku piepildīt tā, lai pēc gadiem šī augstāko spēku pasniegtā dāvana nav jānožēlo…

Laiku var mēģināt apturēt, lai tas “pagaida pie svētdienas kafijas krūzes vai pie saulrieta stara”, bet tā patiesā burvība slēpjas mūžīgajā mainībā. Tikpat neatkārtojami kā izaug  cilvēks, dabā katru pavasari izplaukst jauni margrietiņas ziedi, taču laika rats nemainīgi griežas un griežas…

Jaunieši kavējās pārdomās par to, kas viņiem ir laiks un kādus brīžus vērts īpaši novērtēt un sargāt kā vecvecāku stāstus, kopā ar saviem vismīļākajiem cilvēkiem pavadītās stundas.

“Kaut mums būtu vairāk šādu simtgades stāstu!”

“Pēc tik emocionāliem un sirsnīgiem brīžiem kā šie, ko tikko piedzīvojām, jāatzīst: ja mums būtu vairāk šādu simtgades stāstu, mēs būtu ļoti bagāti,” klātesošos uzrunāja Smiltenes vidusskolas direktore Ilze Vergina. “Mēs visi ļoti lepojamies un esam laimīgi par laiku, kuru varējām būt šeit kopā! Ienākot zālē, projekcijā redzot vienu no senajām Smiltenes ēkām un zinot, ka jūs stāstīsiet Smiltenes simtgades stāstu, nāk prātā mūsu dižgara Raiņa dienasgrāmatā rakstītais pēc viņa viesošanās Smiltenē, 1922. gadā: “Skaista pilsētiņa, skaista tauta un biedrības nama zāle, kurā pietiek vietas vairāk nekā 1000 skolēniem no Smiltenes un tās apkārtnes. Daži no viņiem nav baidījušies mērot kājām pat vairākas verstis…”

Rainis toreiz ieradās Smiltenē ar bānīti un pirmo ieraudzīja dzelzceļa staciju, kurā šodien, nākamo absolventu rosināti, iztēlē vairākkārt viesojāmies arī mēs.

Savā daiļradē, kas filozofiskā dziļuma ziņā līdzvērtīga citu pasaules dižgaru atstātajam gara mantojumam, Rainis īpaši uzsvēris trīs cilvēku tipus. Pirmie, kuriem pietrūkst uzņēmības. Viņi paši neko  nerada, brīžiem mēģina kaut ko atdarināt, bet pašiem savu ideju šiem cilvēkiem nav. Tad otrais tips, pie kura Rainis pieskaitījis arī pats sevi: paslinks, grib laiskoties, bet ļoti cīnās ar šo īpašību… Un trešie – tie ir tie, kas paši iet, dara, viņiem ir savas idejas, viņi nekad nespēj palikt mierā, stāvot kādam muguras. Bet tieši viņi ir tie, kuri spēj radīt ģeniālas lietas un ar tām virzīt uz priekšu arī pārējos. Šādus cilvēkus Rainis saskatījis arī Smiltenē. Lai šie viņa vārdi jums ir kā ceļazīme! Lai izdodas sasniegt sapņus, kurus gribat sasniegt vēl šajā skolā! Lai šodien saņemtais žetons, kad vēlāk nāksiet uz skolu, jums vienmēr būtu pie sirds!”

Teksts: Baiba Vahere

Foto: Agnis Melderis