Daina Zelmene: “Es ticu Latvijai un tās cilvēkiem!”

“Nekur citur mēs nevaram sevi realizēt kā personības tik labi kā savā valstī,” uzskata Smiltenes vidusskolas vēstures skolotāja Daina Zelmene.  “Tādēļ ir ļoti svarīgi būt savā zemē.” Jauniešiem skolotāja vēl atrast savu vietu Latvijā, piepildīt aicinājumu un savā pieredzē un talantos dalīties ar citiem. Gūt jaunu pieredzi ārzemēs un to pārvest mājās…

Daina Zelmene Smiltenes vidusskolā strādā vairāk par 30 gadiem, ar katru brīdi aizvien vairāk novērtējot, cik liela laime ir nākt uz darbu, kurš ļoti patīk. Viņas pirmā profesija ir juriste, ko izvēlējusies, jaunības romantisma vadīta. “Man šķita ārkārtīgi aizraujoši būt kā Šerlokam Holmsam… Arī tagad ļoti labprāt lasu detektīvus un skatos detektīvfilmas. Bet dzīve jau tāda nav… Tāpēc diezgan ātri sāku domāt par citu profesiju…”

Nejauši, bet uz mūžu…

“Skolā nonācu nejauši. Tas nudien bija nejauši! Smiltenes vidusskolas toreizējā direktore Ausma Ikerte meklēja vēstures skolotāju un, atcerējusies par mani kā šīs skolas absolventi, uzaicināja uz pārrunām. Sākumā šaubījos, bet pakāpeniski skola kļuva par manu vietu. Man ļoti paveicās, ka skolā sāku strādāt Trešās Atmodas laikā. Ar lielu interesi lasīju katru žurnāla “Avots” numuru, kā arī izdevumus krievu valodā, kur jau uzdrošinājās runāt par to,  kas notika Staļina laikā, par GULAGa arhipelāgu. Būtisks informācijas avots bija mediji. Mācību stundās jaunības degsmē par visu izlasīto aizrautīgi stāstīju jauniešiem.

Otro reizi iestājos augstskolā. Šoreiz – Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kur ieguvu maģistra grādu.  Atmoda arī pasniedzējus  uzlika uz ļoti augsta viļņa. Viņi, tāpat kā mēs, bija izslāpuši pēc jaunām vēsmām un mūs lutināja ar ļoti aizraujošām lekcijām.

80.gadu beigās, Atmodas sākumā Latvijā ar izcili kvalitatīvām izglītības programmām ienāca Sorosa fonds. Tā bija ekskluzīva pieredze, ko man izdevās iegūt šajā pirmajā apmācību vilnī, apgūstot kritisko domāšanu, kas ir arī tagadējā mācību procesa pamatā. Mūsu pasniedzēji bija izcili lektori no ASV un Kanādas. PSRS dzīvojošajiem cilvēkiem tā bija pilnīgi jauna un iedvesmojoša pieeja. Kad minētais mācību kurss beidzās, izveidojām domubiedru grupu, kas vēlāk pārtapa nevalstiskā organizācijā –  Izglītības attīstības centrā. Kopā ar domubiedriem darbojamies pieaugušo izglītībā un veidojam dažādus metodiskos materiālus – gan pilsoniskās, gan globālās izglītības jomā, medijpratībā, starpkultūru izglītībā. Tas viss ir ļoti aizraujoši. Šo pieredzi izmantoju skolotājas darbā.”

Skolas vidē – jau no bērnības

Skolas vide Dainai Zelmenei pazīstama jau kopš bērnības. Arī abi viņas vecāki bija skolotāji. “Sākumā Rankā, kur tētis Rankas arodvidusskolā bija direktora vietnieks, mamma – latviešu  valodas skolotāja. Bērnībā, tāpat kā daudzi bērni, spēlējoties mācīju brāli, biju skolotāja lellēm un lāčiem… Kad pabeidzu pamatskolu un iestājos Smiltenes ģimnāzijā, visa ģimene pārnācām dzīvot uz Smilteni. Mammīte Lidija Kursīte sāka strādāt par skolotāju ģimnāzijā, tētis Juris Kursītis strādāja Smiltenes MRS. Taču profesijas izvēlē vecāki necentās mani ne pierunāt, ne atrunāt. Tā bija mana izvēle.

Smiltenes vidusskolas skolotāji, kuru personības starojums pašu skolas laikā uzrunāja visvairāk? – Vispirms noteikti jāmin vēstures skolotājs Gunārs Prikašs, pie kura man bija tā laime mācīties. Tiesa, PSRS laikā, kad  vēsture bija ideoloģisks priekšmets. Skolotājs G.Prikašs ļoti uzrunāja kā personība. Viņš bija sava ceļa gājējs… Inteliģenta un jauka skolotāja bija arī mūsu klases audzinātāja un vācu valodas skolotāja Aija Ozoliņa. Vienmēr atceros arī mūsu skolas direktori Ausmu Ikerti – ļoti pozitīvu cilvēku. Viņa visiem ārkārtīgi uzticējās un fascinēja ar savu humāno dzīves filozofiju.”

Atslēga uz vēsturi

Skolotāja Zelmene par šobrīd īpaši  aktuālu uzdevumu izglītībā uzskata – iemācīt jauniešiem izvērtēt informāciju, prast lielajā uzskatu pārbagātībā un informācijas burbuļos atlasīt patiesības graudus.  Šīs prasmes ir ne vien atslēga uz vēsturi, bet ir pamats visos mācību priekšmetos un tāpat – ikdienā ārpus skolas. Arī šobrīd, atrodoties Covid krīzē. Man patīk ieskatīties dažādos informācijas avotos un tos salīdzināt, vērtēt, kā tiek ietekmēti viedokļi. Visvairāk uzticos sabiedriskajiem medijiem, taču subjektīvais faktors pastāv  visur, tāpēc nevienu ziņu nevar uztvert nekritiski.”

Atskatoties vēsturē, skolotāju Zelmeni īpaši uzrunā viduslaiki. Ne to skarbā puse, bet attiecību smalkums un sabiedrības normas, kuras šajā laikā tika ievērotas pat karojot. Un vēl Dainai Zelmenei patīk būt kopā ar skolēniem, mācot 20.gs. vēsturi. “Tā ir interesanta ar daudz dažādām situācijām un ētiskām izvēlēm, kuru priekšā cilvēki atradušies gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā, un arī pēckara gados. “Šis vēstures posms rosina uzdot daudz jautājumus. Meklējot uz tiem atbildes, varam atrast pamatojumu cilvēku domām, rīcībai un izvēlēm šodien.”

Lai nepaliekam par monstru fabriku…

Dainai Zelmenei skolas darbā visvairāk patīk komunikācija ar skolēniem. Viņa priecājas par gudrām, drošām un asprātīgām atbildēm.

Skolotāju šobrīd visvairāk uztrauc problēma, par kuru aizvien biežāk runā gan  pedagogi, gan  psihologi  – tā ir paviršība, kas radusies lielajā informācijas pārbagātībā, nespējot ilgstoši noturēt uzmanību. “Ne vien bērniem, bet arī pieaugušajiem pietrūkst laika iedziļināties un domāt, uz notiekošo paskatītos dziļāk un daudzpusīgāk, lai sabiedrība nepārvērstos par monstru fabriku.

Vēsture jau parasti patīk gandrīz visiem skolēniem. Šajā ziņā man ir paveicies. Šai paaudzei ikdienā bieži vien pietrūkst asu izjūtu, tāpēc daudziem liela interese ir par dramatiskiem un traģiskiem notikumiem.  Tāpat arī par personībām, kas saistītas ar šādiem notikumiem. Tāpat visiem laiku pa laikam  patīk arī mazliet “dzelteni” un romantiski stāsti par mīlestību un cilvēku kaislībām. Tā ir “mērcīte”, par kuru, gatavojot stundas, jāpadomā arī man. Jo galvenais jau – uzjundīt interesi, dabisko zinātkāri…”

Pakāpiens ceļā uz augstskolu

Daina Zelmene Smiltenes vidusskolā ir arī skolēni zinātniski pētniecisko darbu (ZPD) koordinatore. “Tiesa, sākumā ZPD darbu parasti neviens skolēns īpaši negrib uzņemties. Paldies par to, ka kopā ar kolēģiem esam mudinājuši tos izstrādāt rūpīgi, visbiežāk saņemam vai nu pēc panākumiem Latvijas skolēnu ZPD konferencēs vai, satiekoties ar jauniešiem vēlāk, kad skolā iegūtās pieredze noderējusi un novērtēta augstskolā. Tāds jau arī ir vidusskolas mērķis – būt par pakāpienu ceļā uz augstskolu, kur jāraksta gan kursa darbi, gan diplomdarbi.

Sākumā ir grūti, bet tas brīdis, kad skolēns savu darbiņu prezentē, un visi kopā varam par to papriecāties, – ir kā mazi svētki mums visiem.

Mums, skolotājiem, jau visu laiku jātur roka uz pulsa. Arī tagad, kad skolā mainās izglītības saturs. Taču man patīk, ka vēsture šobrīd tiek mācīta kopā ar sociālajām zinātnēm, ka mācību stundās aizvien vairāk tiek domāts par to, kā zināšanas pielāgot dzīves realitātei. Joprojām ļoti būtiska mācību procesā ir kritiskā domāšana. Skolēni vēstures notikumos analizē cilvēku rīcību, velk paralēles ar mūsdienu sabiedrību… Pirmajā brīdī, protams, ir arī izaicinājumi, bet, kad jaunā pieeja nostiprināsies, būs labi.”

Jautājumi, uz kuriem atbildes meklēs pēc gadiem…

Daina Zelmene kā jaunu, interesantu pieredzi uztver arī attālinātās mācības. “Tiesa, vēsture, tāpat kā humanitārie un citi sociālā bloka priekšmeti, attālināto mācību laikā skolēniem parasti problēmas nesagādā. Viņiem ir laiks mācību vielā iedziļināties rūpīgāk, jaunieši iemācās strādāt ar informāciju. Taču šādi apgūt eksaktos mācību priekšmetus – tas gan ir liels izaicinājums. Tāpat pētījuma vērts ir arī jautājums, kā pēc vairākiem gadiem, būs ar to skolēnu sociālajām un komunikācijas prasmēm, kuri mācījās šajā laikā…  Jo nākotnes sabiedrībā izšķirīgi svarīgas būs tieši tās. Dzīvu saskarsmi nevar aizstāt pat vismodernākās tehnoloģijas… To apliecina arī neviltotais prieks, ar kādu skolēni satikās pēc vasaras brīvlaika.”

Stāsti, kas jāceļ gaismā!

Agrāk, tuvojoties svētkiem, skolā parasti tika rīkoti skaisti, svinīgi pasākumi un dažādas viktorīnas.

Taču risinājums atrasts arī šoreiz. “10. klašu skolēni sagatavojuši darbiņus par sev īpašām Latvijas vietām, kas pelnījušas atrasties “National Geographic” dzeltenajā logā. Tos publicējām skolas sociālajos tīklos. Kopā ar skolotāju Līgu Kaupi īstenojām mākslas projektu 9.klašu skolēniem. Sākumā skolēni apkopoja informāciju par Latvijas pirmā brīvvalsts laika panākumiem, kas veidojuši arī mūsdienu Latviju. Pēc tam šīs nozīmīgās laikmeta liecības tika vizualizētas  dekoratīvu šķīvju skicēs. Svētku sajūta parasti rodas darbojoties, tad, ja esam gatavi ieguldīt tajā domas un sirdi…”

Skolotājas ģimenē 11.novembrī parasti galdā ceļ Latvijā ražotus produktus, kuru nosaukumā pieminēti lāči – konfektes “Lācīši”, “Lāču maize” utt. Savukārt 18.novembrī viņa cep kūku ar dzērvenēm, cenšas, lai tās noformējumā būtu sarkanā un baltā krāsa.

“Kādas rakstura īpašības visspilgtāk raksturo latviešus? – Spēks un neatkarība,” uzskata Daina Zelmene. “Latvieši ir ļoti stipri cilvēki, sava ceļa gājēji. Reizēm varbūt individuālisti, bet tas ir labi.

Mūsu sabiedrībai daudzās jomās raksturīgi uzstādīt ļoti augstu latiņu. Minot stiprus cilvēkus, vairākums uzreiz nosauc sabiedrībā populāras personības, kas nenoliedzami to ir pelnījušas.  Taču mūsu problēma ir tā, ka nepelnīti aizmirstam par stiprajiem cilvēkiem, kuri bieži atrodas mums tepat blakus. Domāju, ka mēs kā sabiedrība būtu tikai ieguvēji, ja savā ikdienā biežāk paslavētu pastnieku, kurš ne tikai izvadā pasta sūtījumus, bet arī parunājas ar vientuļajiem cilvēkiem… Vai arī pastāstītu viens otram par bibliotekāru, kurš vecajiem cilvēkiem laipni palīdz nomaksāt internetā rēķinus. Šajā Covid krīzē ir profesijas, uz kurām skatos ar asarām acīs. Pārdevējas, medmāsas, dakteri, autobusu šoferi un vēl daudzu citu profesiju pārstāvji šobrīd ir nolikti kā kareivji pirmajās rindās… Tas, ka viņi nekurnot par mūsu neiecietību, laipni dara savu darbu, ir šodienas klusā varonība. Un šādu cilvēku ir daudz, tikai viņus vajadzētu biežāk pamanīt… Es ticu Latvijai un tās cilvēkiem!”

Teksts: Baiba Vahere

Foto: No Dainas Zelmenes personiskā arhīva