Stāsti vēsturei. Ceļš uz skolu un izglītību pirms 100 un 200 gadiem.

Jau pavisam drīz klāt pirmais septembris, skolēni un viņu ģimenes pošas skolai. Kāds bija skolas vecuma bērnu ceļš uz izglītību pirms 100, 200 un vairāk gadiem?

Laikā, kad Latvijā vēl nebija skolu, zināšanas no paaudzes paaudzē nodeva ģimenē. Latviešu tautas folklora, kur plaši pārstāvēta arī Vidzeme un Smiltenes apkaime, ir spilgta, no paaudzes paaudzē nodota ētisko normu un vērtību krātuve, kas raksturo latvisko dzīvesziņu, identitāti un ētisko kodolu arī visgrūtākajos laikos.

Muižkungu atvasēm tika algoti privātskolotāji, vecāku sociālais stāvoklis un rocība viņiem pavēra ceļu uz augstāko izglītību. Daudzi no viņiem izmācījās par skolotājiem un mācītājiem,  bet vien retais kalpoja latviešu interesēm.

Latvieša ceļš uz skolotāja darbu bija sarežģīts un prasīja milzīgu neatlaidību.

Senie preses izdevumi vēsta, ka latviešu zemnieku bērniem pirmās iespējas apmeklēt skolu pavērās zviedru laikos, kad izdots likums – katras baznīcas draudzē atvērt skolu. Smiltenē līdz draudzes skolas uzcelšanai bērnus mācīja mācītāja muižā. Vēstures avotos kā pirmais Smiltenes draudzes skolotājs minēts Albrehts Lange.

Lielu ieguldījumu Smiltenes apkaimes bērnu izglītošanā sniedza no Ēveles draudzes atnākušais mācītājs, vācu izcelsmes Vidzemes apgaismības laikmeta teologs, valodnieks, tulkotājs un Vidzemes ģenerālsuperintendents, nozīmīgs latviešu izglītības veicinātājs, plašākās 18. gadsimta latviešu – vācu un vācu – latviešu vārdnīcas sastādītājs  Jakobs Lange. Viņš vēsturē iegājis arī ar darbu, ko ieguldīja otrā latviešu Bībeles izdevuma rediģēšanā.

Jakobs Lange panāca, ka skolotāju pieņemšanu darbā izvērtē baznīcas iecelta komisija, kas izskauda jaunatnes audzinātājus – vācu izcelsmes skolmeistarus, kas dzeršanas un citu netikumu dēļ neatbilda cienījamā amata pildīšanai. Par skolotāju darbu tika stingri aizliegts maksāt ar alus mucām, kā nereti notika agrāk.

Smiltenes draudzē darbā pieņēma pirmo latviešu tautības skolotāju Reini Vieļēnu. Skolotāja amatu bieži pildīja arī draudzes ērģelnieks. Rūpējoties par draudzes izglītību, muižās ierīkoja mācību  telpas, kur noteiktās dienās notika bērnu “pārklaušināšana”.

Lielu darbu zemnieku bērnu izglītošanā ieguldīja arī baznīcas pērminderi un uzņēmīgākie draudzes jaunieši, kas staigāja pa lauku mājām, mācot bērniem lasīt, rakstīt, rēķināt un dziedāt. Laikā, kad Smiltenes draudzei vēl savas skolas nebija, šo ļaužu ieguldījums bija īpaši nozīmīgs. Bet zemnieku attieksme pret viņiem reizēm bija stipri savdabīga.

Jura Zušmaņa grāmatā “Smiltene. Laiki un likteņi” lasām, ka daudzi no šādiem apkārt staigātājiem skolotājiem baidījās, īpaši negribēja laist viņus iekšā  pērkona laikā, lai mājā zibens neiesper… Skolotājiem, lai mācītu bērnus dziedāt, reizēm līdzi bija vijoles, ko vecāki uzskatīja par pasaulīgu krogus rīku, kas var piesaistīt Dieva sodu.

Būtisks fakts, kas jāņem vērā, runājot par latviešu bērnu patiesajām iespējām, ir tas, ka Vidzemē dzimtbūšana tika atcelta tikai 1819. gadā. Pagāja gadi, līdz latvietis izpirka no muižas zemi, saimnieciski nostiprinājās un varēja atļauties sūtīt savus bērnus skolā. Zemnieku, trūcīgo ģimeņu bērniem ceļš uz izglītību vēl ilgi bija ļoti sarežģīts, izglītības saturs – atbilstošs laikmetam, vairāk – valdošās kārtas interesēm.

Pirmā – 18. gs. celtā un 1854. gadā pārbūvētā – Smiltenes draudzes skolas ēka atradās vietā, kur tagad Smiltenes Mūzikas skola. Tajā tika uzņemti tikai puiši.

1875.gadā ar Bānūžu muižkunga Gotlība Bērensa un Smiltenes muižas īpašnieces Bandava kundzes atbalstu pie savas skolas tika arī Smiltenes draudzes meitenes. Ideja par skolas būvniecību bija daudz pretinieku, jo – kurš tad stāvēs pie plīts un ies lopus kopt? Bērensa kungs un Bandava kundze pastāvēja uz to, ka tieši nākamās mātes būs jaunās paaudzes pirmās audzinātājas un izglītotājas. Meiteņu skola atradās tur, kur tagad Smiltenes novada pašvaldības ēka – Pils ielā 2.

Taču pat vēl 20. gs. 30. gados – īpaši vasaras beigās, kad Smiltenē un tās apkaimē bija jau vairākas skolas – t.sk. Smiltenes Valsts ģimnāzija, Smiltenes Valsts Lauksaimniecības mācību iestāde (tagad – Smiltenes tehnikums), 2. pamatskola, Kļaviņa skola, presē ik pa laikam parādījās publikācijas par t.s. “ganiņu lietu”, kuros kaunināti lauksaimsaimnieki, kas centās iespējami ilgi pieturēt bērnus saimniecībā, jo bija vajadzīgas darba rokas.

Daļā sabiedrības valdīja uzskats, ka izglītība atviļ laukiem darba rokas un mudina jauno paaudzi uz vieglākas dzīves meklējumiem. Presē nereti lasām žēlabas par to, ka lauksaimniecības skolas atstātas pabērnu lomā. “Audzināšana ģimenēs, pamatskolās un vidusskolās ir tā nostādīta, ka tā jaunatni nesaista pie zemes, bet dzen prom no laukiem uz pilsētām vieglāku dzīvi meklēt,” lasām 1930. gada 10. oktobra “Jaunajā Smiltenes vēstnesī”.

Taču tieši izglītība kopā ar lielu dedzību, patriotismu, no senčiem mantoto darba tikumu un ētisko kodolu pavēra mūsu tautai ceļu uz Atmodu, zināšanām un pasaules mēroga sasniegumiem, izlolojot daudz izcilu personību. Arī Smiltenē un tās apkaimē skolas bija vieni no pirmajiem kultūras un sabiedriskās dzīves centriem.

Teksts: Baiba Vahere